Starptautiskās gaisa tiesības kā civilās aviācijas starptautisko lidojumu drošības instruments

Starptautiskās gaisa tiesības ir izveidojušās trīs periodos. Pirmā periodā laikā no 20. gs sākuma līdz 1919. gadam sāka attīstīties gaisa tiesību teorija, kas notika, konkurējot divām koncepcijām - par gaisa telpas vispārēju brīvību un valsts suverenitāti pār savu gaisa telpu. Gaisa kuģu tehniskā attīstība šajā periodā sākotnēji nebija pietiekama šī strīda atrisināšanai. Tikai Pirmais pasaules karš pierādīja, ka aviāciju var efektīvi pielietot militārajās operācijās. Tāpēc vairums valstu ātri pievērsās valstu suverenitātes savā gaisa telpā koncepcijai, nostiprinot to starptautiskajās tiesībās.
Otrais periods sākās ar 1919. gadu, kad 13. oktobrī Parīzes starptautiskajā konferencē noslēdza Parīzes konvenciju par gaisa kuģniecību. Konvencijas 1. pantā bija noteikts: „Augstākās dalībvalstis atzīst, ka katrai valstij ir pilnīga un ekskluzīva suverenitāte pār tās gaisa telpu virs savas teritorijas.” Latvija tajā nepiedalījās.
1928. gada 13. oktobrī Havanā noslēdza Konvenciju par komerciālo aviāciju. Latvija tajā nepiedalījās. Šis periods turpinājās līdz Otrajam pasaules karam.
1929. gada 12. oktobrī Varšavā parakstīja Konvenciju par dažu starptautiskā gaisa transporta noteikumu unifikāciju. Latvija pievienojās tajā pašā dienā.
Šajā laikā daudzas valstis pieņēma likumus par civilo aviāciju, kas balstījās uz koncepciju par pilnīgu valstu suverenitāti pār gaisa telpu virs šo valstu teritorijas. Tajā pašā laikā tehnikas attīstības rezultātā parādījās civilās lidmašīnas un to komerclīnijas pasta, pasažieru un bagāžas starptautiskajiem pārvadājumiem.…