Starptautiskās humanitārās tiesības, kara vešanas tiesības, spēka pielietošanas tiesības – visi šie nosaukumi aizvien biežāk nokļūst dažādu diskusiju centrā. Iemesls tam ir aizvien pieaugošā vardarbība pasaulē, kā arī pieaugošā starptautiskā ieinteresētība šīs problēmas risināšanā. Tomēr šie jautājumi nodarbinājuši valstis, to iedzīvotājus, kā arī tiesību zinātniekus jau daudz senāk. Tāpat kā vairumā citu tiesību nozaru, humanitārajās tiesībās galvenā uzmanība tiek vērsta uz taisnīguma un rīcības pieļaujamības principiem. Jau svētais Augustīns 4. gadsimtā centās formulēt taisnīga kara definīciju, kas saskaņā ar viņa uzskatu bija tāds karš, kad uzbrucējam tika atmaksāts par viņa pāridarījumu vai arī atņemts tā laupījums. Pirmo nopietno ieguldījumu kara vešanas tiesībās deva Holandiešu zinātnieks Hugo Grocijs. Viņa ievērojamākajā darbā “Trīs grāmatas par kara un miera tiesībām” uzsvērta šodien jau kodificētā tēze par nepieciešamību strīdus risināt mierīgā ceļā un agresīva kara prettiesiskumu: “Strīdi jāizšķir nevis līdzīgi zvēriem, izmantojot spēku, bet gan bez tā pielietošanas, mierīgu sarunu ceļā, kas raksturīgs cilvēkam”. Tomēr, acīm redzot, spēka pielietošana ir cilvēka dabā, tāpēc interesanti aplūkot, cik tālu ir attīstījušās humanitārās tiesības un pie kādām izmaiņām tās novedīs mūsdienu dinamiskā situācija.…