Starptautiskās valūtas sistēmas

Secinājumi
1. Starptautiskajā konferencē 1867. gadā Parīzē izveidota zelta standarta sistēma. Parīzes konference atzina zeltu par vienīgo pasaules naudas formu, un noteica nacionālo naudas vienību sistēmas unifikācijas ceļus. Zelta standarts darbojās labi no 1870. gadiem līdz 1. Pasaules karam 1914. gadā, kad tas tika atmests.
2. Zelta standarta sistēmas svarīgākās īpašības: valsts fiksē zelta cenu un nosaka nacionālās naudas vienības vērtību zelta izteiksmē; apgrozībā ir zelta monētas un papīrnauda (banknotes), kas bez grūtībām tiek mainītas pret zeltu; zelta rezerve valstī ir tik liela, ka garantē naudas vienību 100% nodrošinājumu ar zeltu.
3. Starp 1. un 2. pasaules karu tika pārtraukta banknošu apmaiņa pret zeltu. To aizstāja zelta stieņu standarts – banknotes tika mainītas pret zelta stieņiem, kuru svars bija līdz 125 kg. Francijā un Lielbritānijā pastāvēja zelta devīžu standarts, t.i., banknošu maiņa pret devīzēm – zelta stieņu standarta valstu valūtām (pirmkārt pret ASV dolāriem).
4. 1944. g. 2. Pasaules kara laikā pārstāvji no 44 valstīm satikās Bretonvudā, lai izveidotu jaunu starptautisku monetāro sistēmu, kas balstījās uz fiksētu maiņas kursu principu – zelta valūtas standartu (vēlāk arī par zelta dolāra standartu). 1960. gadu otrajā pusē ASV ekonomiskais stāvoklis pasliktinājās, pārtrūka saikne starp dolāra piedāvājumu un fiksēto zelta tirgus cenu. 1973. g. Eiropas centrālās bankas izlietoja milzīgas dolāru summas, lai uzturētu savu valūtu maiņas kursus. Bretonvudas valūtas (zelta dolāra) sistēma beidza pastāvēt.
…