Galvenā starptautisko institūciju atšķirība no valstiskajām struktūrām ir to koordinējošais un “sekmējošais” raksturs. Tā saucamās operatīvās vadības funkcijas starptautiskajām organizācijām piemīt daudz mazākā mērā. Pat vadības funkciju jomā starptautiskās organizācijas galvenokārt ir pilnvarotas vienīgi izpētīt situāciju un rekomendēt nepieciešamos pasākumus. Tā, piemēram, Starptautiskā pārtikas un lauksaimniecības organizācija un Starptautiskā veselības aizsardzības organizācija (FAO, WHO) ir vairāk “sekmējošas”, bet ANO – vairāk “operatīvas” dabas organizācija, kam ir tiesības pieņemt rekomendācijas un pat saistošus lēmumus, kuru izpildi ir piespiedu mehānismi.
Tomēr vairums starptautisko organizāciju ir pilnvarotas pieņemt nevis obligātus, bet gan vienīgi to dalībvalstīm rekomendējošus lēmumus (izņemot ANO Drošības padomi).Valstu griba ir suverēna un nedalīta, turpretī starptautisko organizāciju gribai ir kumulatīvs raksturs, jo tajā pastarpināti apkopota organizācijai deleģētā dalībvalstu kopējā griba.
Starptautiskās organizācijas atšķirība no valsts ir tā, ka valstij piemīt visas starptautisko tiesību subjekta tiesības, bet starptautiskajai organizācijai – tikai dažas, respektīvi, tās, ko valsti, īstenojot savu suverēno gribu, deleģējušas katrai konkrētai organizācijai, vienojoties par to organizācijas statūtos. Respektīvi, starptautiskajai organizācijai nav ne savas gribas, ne suverenitātes. Kā jautājumā par ANO konstatējusi Starptautiskā tiesa:
“Pretēji tam, ka valstīm piemīt visas starptautiskās tiesības un pienākumi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, tādas vienības kā ANO tiesībām un pienākumiem jābūt atkarīgiem no tās mērķiem un funkcijām, kā tie noteikti to konstituējošajos dokumentos un attīstīti praksē.”
Līdz ar to, piemēram, FAO nevar nodarboties ar starptautiskās drošības jautājumiem, bet ANO Drošības padome – ar lauksaimniecības attīstības rekomendācijām.
…
