Starptautisko līgumu veidi

Starptautisko līgumtiesību primārie avoti ir starptautiskās paražu tiesības. Paražas ir Starptautisko tiesību norma, kura radusies ilgstošas Starptautisko tiesību subjektu prakses rezultātā un kuru tie atzinuši par juridiski saistošu. Nerakstīti uzvedības noteikumi, kuriem agrāk, salīdzinot ar starptautisko līgumu, bija pat dominējošs stāvoklis.
Starptautiskais līgums ir valsts un citu starptautisko tiesību subjektu savstarpēja vienošanās (divpusēja vai daudzpusēja) par to attiecību veidošanu un regulēšanu noteiktu mērķu sasniegšanai ar līgumā paredzētajām tiesībām un pienākumiem, t.i., savstarpējām saistībām.
Pirmais Starptautisko līgumtiesību kodifikācijas mēģinājums bija 1928.gada Havannas konvencija par Starptautiskajām līgumtiesībām. Tomēr, līdz 1969.gadam tās bija tikai paražu tiesības. Sešdesmitajos gados ANO Starptautisko tiesību komisija ķērās klāt dokumenta izstrādei, kas noteiktu Starptautiskās līgumtiesības.
1969.gadā tika pieņemta Vīnes konvencija par l īgumu tiesībām. To bieži dēvē par „starptautisko līgumu līgumu”, jo tajā tiek regulēti praktiski visi Starptautisko līgumtiesību aspekti- līgumu noslēgšana, stāšanās spēkā, atrunas, līgumu ievērošana, piemērošana, interpretācija, spēkā neesamība, darbības izbeigšanās vai apturēšana. Vīnes konvencijā ir reglamentēti arī jautājumi par Starptautisko līgumu nozīmi attiecībā pret trešajām valstīm un depozitārija funkcijas.
Vēl ir 1986.gada Vīnes konvencija, kura pēc satura ir līdzīga 1969.gada konvencijai. 1986.gada konvencija ir uzskatāma par 1969.gada konvencijas turpinājumu.

…