Mēs dzīvojm pārmaiņu laikā, kad mūsu dzīvē ienākušas dažādas jaunas nodarbes, jaunas tehnoloģijas un jaunas izjūtas. Straujajā dzīves virpulī katrs cenšas cīnīties par savu eksistenci, par savu vietu tajā, kur jāpierāda sevi.
Cilvēks nedzīvo viens, pēc savas būtības viņš ir kolektīva būtne, kas veido sociālas saites ar citiem. Lai veiksmīgi iekļautos kolektīvā, cilvēkam nereti nākas saskarties ar dažādām problēmām – iekšējiem un ārējiem konfliktiem, emocionālo slodzi darbā, attiecībās, sadzīvē u.t.t.
Straujā civilizācijas attīstība izvirza cilvēkam jaunus nosacījumus un viņa uzdevums ir cīnities par savu vietu sabiedrībā un darba tirgū, - tas viss mūsu prātus tik ļoti noslogo, ka drīz vien noved cilvēku līdz stresam.
Stress (angļu val.) – spiediens, spriedze – tā ir jūtu pārdzīvojuma forma, kas ietver samērā plašu cilvēka emocionālo stāvokļu loku, ko izsauc daudzi kairinātāji – stresori. Par stresoriem var būt fiziskās, fizioloģiskās un psiholoģiskās slodzes, augstas vai zemas temperatūras, skābekļa trūkums (A.Vorobjovs, 1998).
Par stresu tiek runāts daudz, jo visi to uzskata par problēmu, taču vai visi uztveram to nopietni? Vai apzināmies, ka stress var izraisīt slimības, depresiju u.t.t.? Vai pietiekoši palutinām sevi ar relaksāciju, apzinoties stresa kaitīgumu cilvēka organismam? Tāpēc šī darba mērķis ir apskatīt problēmas cēloņus, sekas, profilaksi un darba paņēmienus ar stāvokli no vairāku slavenu pētnieku (H.Selje, U.Mārkema, A.Vorobjova u.c.) skatījuma. Darbā ir izdalīti trīs svarīgākie uzdevumi: jēdziena “stress” izpēte psiholoģijā, teorētisks stresa cēloņu un seku apskats, teorētiska stresa profilakse un darba paņēmieni.
Par stresa mācības pamatlicēju tiek uzskatīts kanādiešu zinātnieks H.Seljē kurš 1936. gadā publicē savu pirmo rakstu šajā jomā. Meklēdams savai teorijai vārdu, H.Seljē šo terminu aizguva no angļu fizikas leksikona, kur stress (spriegums) ir mijiedarbība starp kādu spēku un tā sastapto pretestību.
Pastāv vairākas stresa teorijas un stresa definīcijas, bet par vienu no populārākajām tiek atzīta tieši H.Seljē bioloģiskā stresa teorija. Atbilstoši šai teorijai stress ir bioloģisku (bioķīmisku, fizioliģisku, morfoloģisku) reakciju kopums, ar ko organisms atbild uz stimuliem vai kairinātājiem, kas apdraud audu dzīvības norišu pamatnosacījumus. Stresu izraisošos stimulus un ietekmes Seljē apzīmē par stresoriem. Viņš uzskatīja, ka emocionālā slodze un emocionālais sasprindzinājums nav identificējami ar emocionālo stresu: tie ir tikai stresori, kas var izrasīt stresu – organisma bioloģisku kopumu, kura spilgta izpausme ir Seljē aprakstītais vispārējās adaptācijas sindroms.
Vispārējās adaptācijas sindromu jeb bioloģiskā stresa sindromu cilvēkam izraisa psiholoģiski vai bioloģiski nozīmīgu stresoru iedarbība. Šis sindroms raksturo organisma un indivīda spēju adaptēties, t.i., piemēroties jaunajiem eksistences nosacījumiem, kurus radījusi to vai citu stresoru iedarbība(A.Krauklis,1998).
Vispārējo adaptācijas sindromu iedala trīs stadijās; tās ir (1) trauksme; (2) pretestība un (3) izsīkums.
Trauksmes stadijā organisms tiek mobilizēts tūlītējai rīcībai. Simpātiskās nervu sistēmas pēkšņā aktivācija stimulē stresa hormonu tūlītēju atbrīvošanos, sagatavojot organismu sastapties ar draudiem vai briesmām. Ja trauksmes stadijas reakcijas problēmu neatrisina un stress turpinās, tad sākas pretestības stadija. Tagad organismā vairs nepastāv paaugstinātās ierosas stāvoklis, kas raksturīgs trauksmei, taču mēģinājumi tikt galā ar stresoru tupinās, un organisms joprojām straujākā tempā izmanto savus resursus. Šajā stadijā cilvēks ir uzņēmīgs pret slimībām, un var arī rasties somātiski (fiziski) simptomi. Ja tā paša stresora iedarbība arvien vēl turpinās vai pievienojas citi papildu stresori, tad organisma resursi izsīkst. Izsīkuma stadijā organisma pretesības spējas ir nomāktas, tās nespēj aizsargāties pret slimībām, tādēļ hronisks stress potenciāli spēj apdraudēt dzīvību (L.E.Borns, N.F.Ruso, 2001).
Jēdziens par vispārējas adaptācijas sindromu liek it kā domāt, ka visi cilvēki uz stresa situācijām reaģē vienādi. Taču tik vienkārši nenotiek. Dažādi cilvēki uz vienu un to pašu stresoru reaģē atšķirīgi, un situācijas, kas dažiem cilvēkiem izraisa stresu, citiem turpretī sagādā prieku. Piemēram uzstāšanās lielas auditorijas priekšā vai lidojums ar gaisa balonu; atkarībā no cilvēka īpašībām viņam šīs nodarbes var sagādāt vai nu šausmu vai baudījuma izjūtas. Katrs cilvēks situācijas uztver dažādi. …
