Valsts un tautu suverenitāte, kā arī suverenitātes jēdziens vispār ir saistīti un apskatīti ne tikai konstitucionālās tiesību zinātnes ietvaros, un tas liecina par to, ka vārds “suverenitāte” ir ļoti svarīgs un nozīmīgs. To vajag izprast pēc iespējas dziļāk, lai vēlāk varētu orientēties visā, kas prasa tiešu suverenitātes jēdziena skaidrojumu.
Suverenitātes princips ir ļoti cieši saistīts ar valsti, tas nozīmē, ka suverenitāte ir jebkuras valsts eksistēšanas nepieciešams priekšnoteikums. Tādēļ lielu daļu ar suverenitāti saistītos jautājumus ļoti nopietni pēta un risina valsts zinātnieki. Savos pētījumos par valsti tie atklāj suverenitātes būtiskumu.
1.Suverenitātes jēdziens un suverenitātes idejas vēsturiskā attīstība.
Suverenitāte ir vara, augstākā vara. Suverenitātes jēdziens radās 16gs. Franču jurists Ž. Bodēns to definēja grāmatā “Sešas grāmatas par republiku” (1576.gadā), izklāstot savus politiskos uzskatus par valsti: “Suverenitāte ir vienota nedalāma vara un šīs varas īpašība – spēja būt absolūtai un neatkarīgai”. Lai pilnīgāk izprastu suverenitātes jēdzienu, jāapskata tā izkristalizēšanās kopsakarībā ar feodālisma perioda politisko sistēmu Eiropā. Vācu filozofs Makss Vēbers raksta : “Mūsdienās (20.gadsimta sākums) valsts ir humāna apvienība, kas pretendē uz fiziska spēka likumīgu pielietošanu noteiktā teritorijā, tiesības lietot fizisko spēku ir dotas arī citām institūcijām vai indivīdiem, tikai tajā apmērā, cik to atļauj valsts”. Tātad valsts ir vienīgā likumīgā vadošās darbības realizētāja. Tomēr atskatoties pagātnē, konkrēti, sākot ar 13gs. , kad katoļu baznīca bija kļuvusi par varenu spēku valstīs, ietekmējot visu to sabiedrisko dzīvi, līdz pat 16gs., redzams, ka politisko situāciju Eiropā raksturo divvaldība, vadošās darbības realizēja divi valsts varas subjekti – gan baznīca, gan monarhs, bet šāda divu ietekmīgu varu mierīga līdzās pastāvēšana nav iespējama, jo jābūt ir vienam valsts varas avotam (suverēnās valsts varas avotam).…