Lai saprastu Sv. Augustīna darba “Atzīšanās” nozīmīgumu, vispirms nepieciešams zināt par viņa dzīvi. Sv. Augustīns ir dzimis 351. gadā Tagastē, Namībijā. Viņa tēvs bija pagāns, bet māte – īstena kristiete. 377. gadā Augustīns tika nosūtīts uz Kartāgu mācīties. Lielu iespaidu uz viņu atstāja Cicerona darbs “Hortensius”, no kura viņš saprata, ka tiekties pēc slavas un mantas nav vērts. Tā sākās viņa patiesības meklējumi. Neilgi pēc tam Augustīns pievienojās Āfrikā plaši izplatītajai manihejiešu sektai. Manihejieši uzskatīja, ka ļaunums ir neatkarīgs spēks, kas eksistēja līdztekus Dievam un ierobežoja Dieva varu. Augustīnu manihejisms piesaistīja ar savu racionālo pasaules izskaidrojumu, uz kādu laiku viņš guva atrisinājumu savām problēmām. Taču bija lietas, kuras Augustīnam nebija pieņemamas, un pēc deviņiem gadiem viņš pameta manihejiešu sektu.
Tālāk Augustīns pievērsās neoplatonismam, kur priekšstats par Dievu bija cits. Dievs bija absolūts, nemainīgs, nebija pakļaujams nekādām pārmaiņām. Neoplatonismā ļaunums tika uzskatīts par labā trūkumu, nebūtību, negatīvu īpašību. Filozofiju Augustīns uzskatīja par ceļu pie Dieva. Pēc Sv. Augustīna domām, filozofija tikai uzdeva jautājumus, bet nesniedza atbildes, tāpēc atbildes meklējamas Svētajos rakstos. Savā darbā “Atzīšanās” Augustīns apraksta ļoti lielu, nozīmīgu notikumu savā dzīvē – atgriešanos pie Dieva. Parasti sadala Augustīna darbus pirms un pēc šīs atgriešanās, jo pēc tapšanas par kristieti Augustīna galvenā autoritāte bija Bībele. Ja pirms atgriešanās pie Dieva Augustīns rada racionālu pieeju atrast patiesību, tad pēc atgriešanās Augustīns ieguva atziņu: “Es ticu, lai varētu saprast.” Arī daudzas atziņas Augustīns guva no neoplatonisma, piemēram, ka visu cilvēku trauksmju pamatā ir koncentrēšanās uz kādu mērķi, kas sola viņiem sasniegt zināmu labumu. Cilvēks tiecas ne tikai pēc īsiem mērķiem, bet arī pēc kaut kā lielāka, pēc augstāka labuma. Bet augstākais labums var būt tikai Dievs. Tātad cilvēks tiecas savā būtībā pēc Dieva.
Darbu “Atzīšanās” Sv. Augustīns velta Dievam, tā ir kā slavēšana un pateikšanās. Šī darba 8. grāmatā Augustīns daudz runā par cilvēka gribu un tieši par to brīdi, kad viņš pieņēma Dievu. 8. grāmata vēl sīkāk ir iedalīta divpadsmit nodaļās. …