Tātad var secināt, ka katram Latvijas pilsonim ir tiesības piedalīties valsts varas organizēšanā. To var darīt – piedaloties vēlēšanās gan kā pasīvais, gan kā aktīvais vēlētājs, piedalīties tautas nobalsošanā, likumu ierosināšanā. Arī pārējie valsts varas orgāni ir veidoti saskaņā ar tautas gribas izpausmi. Satversmes 6. un 8. pants nosaka, ka Saeimu ievēl tauta, bet Valsts prezidentu ievēl Saeima, kas ir tautas vēlēts institūts. Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to ir aicinājis Valsts Prezidents. Lai darbotos Ministru Kabinetam ir nepieciešama Saeimas uzticība. Par tiesu varu un valsts kontroli – Satversmes 84. pants un 88. pants nosaka, ka tiesnešus un valsts kontrolierus apstiprina Saeima. Pēc tā var secināt, ka augstākā vara Latvijā pieder Latvijas tautai, kas ir deleģējusi savu varu Saeimai un kuras interesēs darbojās pārējie valsts varas orgāni
3) sabiedriskās attiecības, kuras veido tautas suverenitātes saturu, nostiprina konstitūcija parasti kā rakstīts akts.
Mūsdienas konstitūcijas pastāv 88% no visām valstīm. Tā var būt gan rakstīta, gan nerakstīta. Latvijas Republikas Satversme ir vissenākā rakstīta konstitūcija Eiropā.
4) katram valsts pilsonim, kā tautas suverenitātes vispārējās gribas veidošanas dalībniekam, jāsaņem no suverēna garantijas, kas nodrošinātu pret suverēna patvaļu.
Te ir runa par Cilvēka pamattiesībām, kas ir iekļautas Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļā un pastāv gandrīz katras valsts konstitūcijā vai arī kā atsevišķs konstitucionāla rakstura normatīvais akts. To mērķis ir aizsargāt indivīdu no valsts, nosakot ietvarus, kur persona var brīvi rīkoties un izpausties. Piemēram, 100.pantā ir teikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju. Tā arī ikvienam ir tiesības brīvi pārvietoties Latvijas teritorijā un izbraukt no tās, kas ir paredzēts Satversmes 97. un 98. pantā. Valstij nav tiesības iejaukties šajos ietvaros.
…