Ievads
Tehnika mūsdienās spēj pārcelt uz citu vietu kalnus un izmainīt upju gultnes, iespiesties kosmosā un elementārdaļiņu pasaulēm, kā arī pārvērsties par draudīgu spēku, kas gatavs visu iznīcināt. Nākotnē var tikt realizētas abas vīzijas, kas pavada mūsdienu cilvēku,- automatizēta paradīzes leiputrija un apokaliptiskā atomkara pekle, jo šodien no tā, kas iepriekšējos laikos saistīja zinātniskās fantastikas piekritēju prātus, nav īstenoti tikai nedaudzi tēli.
Kad domāju par temata izvēli, man ‘’pa rokai pagadījās’’ kāda grāmata, kurā bija aprakstīta kāda senās Ķīnas dārznieka domu gaita. Uz garāmgājēja jautājumu, kāpēc viņš neizmanto ūdens smelšanai mehāniskas ierīces, dārznieks atteicis: “ Es dzirdēju no sava skolotāja, ka tas, kurš izmantos mehānismus, visu darīs mehāniski, bet tas, kurš rīkojas mehāniski, izmantos mehānisku sirdi. Un ja krūtīs būs mehāniska sirds, tad zudīs sākotnējā tīrība un dzīves garam vairs nebūs miera.’’
Mūsu laikmetā ‘’mehāniska sirds’’ vairs nav metafora, bet gan tuvas nākotnes realitāte. Jau šodien, iegūstot ātru sazināšanās iespēju pa mobilajiem telefoniem, caur internetu utt., mēs esam kaut ko zaudējuši...kaut kādu dzīves romantismu, bet tas nav galvenais, mūsdienu cilvēkam visādas mehāniskas mašīnas palīdz tik ļoti, ka pašam gandrīz vairs nav jādomā, pašam vairs nav jādara. Par piemēru varu minēt Ziemassvētku, Lieldienu un daudzu citu svētku kartiņu sūtīšanu pa pastu, ko mūsdienās pa lielākajai daļai ir aizstājušas mobilo telefonu īsziņas. Es uzrakstu pāris vārdu, ko varu nosūtīt veselam ducim un vēl vairāk adresātu vienlaicīgi, man atkrīt kaut vai kartiņu pirkšana un marku līmēšana uz aploksnēm, bet kaut kas tomēr ar to zūd, kaut kāda dziļi personiska attieksme pret adresātu, mūsu sirdis
jau ir kļuvušas daļēji mehāniskas.
…