1.10 Drenāžas sistēma
Mitruma pārpilnības dēļ rodas problēma ar mājas pazemes daļu - pamatiem, pagrabu. To ietekmē atmosfēras nokrišņi un gruntsūdeņi. Pirmais, ko vajag izdarīt, lai pasargātu pamatus no gruntsūdeņiem - tā ir drenāža. Ja ar to nepietiks, vajadzēs hidroizolāciju. Cits līdzeklis, kā pasargāt mājas apakšējās daļas - mājas cokola stāvā esošā ventilācijas vilkmes ierīce. Pirms drenāžas sistēmas uzlikšanas obligāti ir jānosaka gruntsūdens līmenis. Šo līmeni ne vienmēr var noteikt pēc ārējām pazīmēm. Notecējumi uz sienām, stari pagrabā vai vienkārši pietecējusi bedre vēl nebūs precīzi radītāji. Šo darbu vajag uzticēt speciālistam. Drenāžu var klāt kā pirms, tā arī pēc pamata izolācijas darbiem, bet obligāti pirms pamata noklāšanas ar zemi. Ja jūsu kotedžai vēl nav pievienota ūdensapgāde, kanalizācija un elektrība, jau iepriekš norādiet komunikācijas vadu atzarojumiem paredzēto vietu. Šī informācija nākotnē palīdzēs saglabāt drenāžas sistēmu.
Nereti gadās tā, ka vajadzība pēc drenāžas rodas tikai tad, kad jau ir pabeigta mājas celtniecība. Tad ēkas pazemes daļu speciāli vajag atrakt. Bet tas nozīmē, ka jūsu dzīvesvieta uz kādu laiku atkal pārvērtīsies par būvlaukumu. Tiesa, neaizmirstiet jau iepriekš atrunāt, kas un kā atjaunos jūsu zemes gabalam agrāko izskatu. Aprakstīsim vienu praksē pārbaudītu drenāžas sistēmas montēšanas tehnoloģiju. Tranšejas pamatu noblīvē un izlīdzina ar sausas grants un smilšu maisījumu (slāņa biezums 50mm). Tad tiek klātas drenāžas caurules. Minimālais drenas slīpums pēc celtniecības normas - 0,002 (2 mm uz vienu garuma metru), ja grunts mālaina un 0,003, ja grunts smilšaina. Praktiski, lai notece būtu laba, tiek veidots slīpums 0,005-0,01. Lai mitrums labāk iesūktos caurulē, tās tiek apbērtas ar ūdenscaurlaidīgiem materiāliem. Apbēršana notiek pa kārtām. Tuvāk pie drenas ber oļus, kuru graudiņi nav lielāki par 16 mm. Uz tiem klāj ģeotekstilu, kas atdala šo slāni no virsū beramajām smiltīm. Uzbēruma biezums ir no 100 līdz 300 mm (jo mazāka aptverošās grunts caurlaidība, jo biezāks uzbērums). Virsū tiek uzbērts zemes slānis.
Lai būtu iespējams vērot drenāžas darbu un tīrīt caurules, tiek ierīkotas apskates un novirzošās akas. Tās var būt no dzelzsbetona gredzeniem, taču arvien biežāk sāk izmantot plastikāta akas no polivinilhlorīda, kuru diametrs ir 315 mm , bet augstums 1,25 - 3 m.
Šie izstrādājumi ir izturīgi un viegli, montēšanai nav vajadzīga pacelšanas tehnika. Plastikāta akas ievērojami samazina zemes darbus. Tās var izmantot arī kā ūdens savācējas, bet tikai tajā gadījumā, ja savācamā mitruma daudzums nav liels un to var novirzīt ārpus zemes gabala robežām.
Drenāžas caurulēs sakrātais mitrums nokļūst ūdeni savācošajā akā. Tā tiek izrakta zemākajā reljefo vietā. Ūdens šajā akā uzkrājas līdz noteiktam līmenim, kurš ir atkarīgs no drenu padziļinājuma un turpmākā ūdens novadīšanas veida. Šis ūdens tiek izmantots laistīšanai vai novirzīts uz tuvāko kanālu. Vēl viens variants: grunts un virspuses ūdeni var novirzīt uz speciālu aku. Tās dziļums nav mazāks par trim metriem. Betona dibena tajā nav. Tā vietā - slāņains smilšu - oļu uzbērums. Ūdens caur uzbērumu nokļūst dziļākos grunts slāņos. Jo mazāka grunts caurlaide, jo dziļākai jābūt akai un biezākam uzbēruma slānim.
Drenāžas sistēmas caurules mazgā caur novirzošajām akām. Tam izmanto spiediena ūdeni no laistīšanas šļūtenes. Kā rāda prakse, drenāžas sistēmām, ko ekspluatē sarežģītos apstākļos, tāda mazgāšana nepieciešama katrus 5- 10 gadus. Lai aku vāki nebojātu zemes gabala ārējo izskatu, tos var piesegt ar dekoratīviem priekšmetiem: ziedu vāzēm, soliņiem, skulptūrām. Cits veids - apbērt vākus ar plānu zemes slāni, pirms tam pārklājot tos ar plēvi. Pēc tam šo vietu aizsēj ar maura zālienu.
…
