Televīzijas skatīšanās ilguma saistība ar vardarbīgu izturēšanos

Ir miljoniem ģimeņu pasaulē, kas pēc darba atpūšas, skatoties televizoru. Katru dienu apmēram 6 stundu garumā viņi gremdējas atveidoto personāžu likteņos un dzīves situācijās. Ja viņiem aizrāda, ka ar tik ilgu skatīšanos viņi aplaupa paši savas attiecības, viņi iebilst: “Kā gan tas var ietekmēt mūsu dzīvi, ja ekrānā rāda nereālu un izdomātu filmu?” Un ja vakara garumā televīzija piedāvā kaut ko asu un ekscentrisku? Vai arī tam nav paliekošu seku? Varbūt ilgstošu filmu skatīšanas pamatā ir tukšums un vēlme pēc kaut kā vairāk nekā dzīve piedāvā. No tā rodas nepieciešamība pēc asām izjūtām, jo tās uz brīdi palīdz nedomāt par bezjēdzību sevī.1
Pret vardarbības cenzoriem stājas brīvdomātāji, kuri vēlas, lai viss teiktais un rādītais tiktu aizsargāts. Viņi cīnās par to, ka vardarbīgas programmas var gan radīt, gan arī neradīt vardarbīgu izturēšanos. Viņi uzskata, ka pausto ideju apcirpšana nekļūdīgi vēsta par atkāpšanos no demokrātijas uz feodālismu, par atgriešanos viduslaiku klosteros, kad izteikšanās un izpaušanās tika kontrolēta un politiski programmēta.2
Mēs varam tikai meklēt ciešu saistību vai attiecību starp televīzijas rādīto vardarbības daudzumu un vardarbīgu izturēšanos reālajā dzīvē. Ir grūti pierādīt, ka televīzijā pārraidītā vardarbība ir cēlonis arī vardarbīgai uzvedībai. Pētījumi rāda, ka televīzija var un iespējams arī ietekmē un veicina vardarbīgu uzvedību, bet nešķiet iespējams, ka varētu šo apgalvojumu izvērst vēl tālāk. Šis temats par televīzijā rādītās vardarbības saistību un reālās dzīves vardarbību interesē daudzus pētniekus.3
Jelgavas Psihoneiroloģiskās slimnīcas bērnu nodaļas galvenās ārstes vietas izpildītāja Ināra Apine apgalvo, ka bērns nesaprot, ka filmā redzētais bieži vien ir joks. …