Termoregulācija. Ķermeņa serdes temperatūras fizioloģiskas novirzes

Organisma iekšējās vides temperatūras nemainība ir viena no svarīgākajām bioloģiskajām konstancēm. Stabila ķermeņā temperatūra ir nepieciešams nosacījums metabolisko procesu normālai norisei, jo visu fermentu sistēmu optimāla darbība iespējama tikai samērā šāurās temperetūras robežās.
Temperatūra nav vienāda visās ķermeņa vietās. Pēc termoregulācijas rakstura visus organisma audus var iedalīt divās grupās. Dziļauda (ķermeņa dobuma saturs – smadzenēs, krūšu un vēdera dobuma orgāni, mazā iegurņa orgāni) temperatūra ir praktiski nemainīga. Tie veido “serdi”. Virspusējie audi (āda, skeleta muskulatūra, lielākā daļa skeleta kaulu), kuru temperatūra mainās reflektoriski mainoties apasiņojošo asinsvadu tonusam, veido “čaulu”. Čaula nav kaut kas anatomiski stingri noteikts, tā var mainīt biezumu un tātad arī siltumizejošās īpašības, ietverot sevī vairāk vai mazāk dziļi novietotos audus. Čaulas atsevišķās daļās temperatūra svārstās ievērojamās robežās. Apkārtējas vides temperatūras komforta zonas robežas sejas ādas temperatūra cilvēkam ir 20-25 grādi, ekstremitāša – 20 –18 grādi pēc Celsija. Maza iegurņa orgānos tā ir zemāka nekā aknās, kur pastāvīgi norisinās ļoti intensīvas ķīmiskas reakcijas. Cilvēka organisms dažreiz upurē čaulas temperatūras stabilitāti, lai saglabātu serdes temperatūru noteiktā līmenī, kas tuva 37 grādiem pēc Celsija. Novirzes no šī līmeņa, kas lielākas par 1,6 grādiem, nozīmē pāreju no normāla fizioloģiska stāvokļa uz patoloģiju.

…