Pasaules sabiedrībai terorisms nav nekas jauns un tā metodes tika ieviestas Spānijas inkvizīcijā, Francijas revolūcijas gados, Amerikas pilsoņu kara laikā un jau XVIII gadsimtā bija pazīstamas Krievijā. No 1865 līdz 1905 gadam daudz karaļu, prezidentu, premjerministru un cita veida politiski darboņi tika nogalināti anarhistiem ar terora metodēm.
Terorisms neparādījās vienā momentā, bet tas jau ir pazīstams no seniem laikiem. Vēsturiski par pirmo teroristu organizāciju var uzskatīt antīkās pasaules Jūdejas piekritēju organizāciju, ko Romeji pazina kā dunča vīrus un kuri veica nelegālu darbību, nogalinot Romas okupācijas spēku pārstāvjus un viņu ebreju līdzjutējus. Viņu motivācija bija bezkompromisa ticība, ka ebreji nevar būt uzticīgi Jūdaismam zem Romas jūga. Islāma terorisma pirmsākuma raksturojumam atbilst Assasinu grupa, kas bija no šiītu islāmticīgiem atdalījusies Nizari Ismaila grupa un kura kļuva slavena ar savu pretinieku līderu nogalināšanu. Uz to var skatīties kā uz asimetriskā kara formu, kad ar mazāku spēku var ietekmēt pretinieka kaujas spējas.
Terminus jeb vārdus terorists un terorisms pirmo reizi sāka oficiāli izmantot Francijas revolūcijas gados, kad šos vārdus varēja sastapt 1795.gada Revolucionārās valdības uzziņā par terora varu. Sabiedrības drošības komitejas un Nacionālā Konventa aģenti, kas bija atbildīgi par terora politiku tika dēvēti par teroristiem. Tādā veidā Francijas revolūcija bija par piemēru arī citām valstīm savu iedzīvotāju apspiešanai nākotnē un tas izsauca rojālistu un pārējo Francijas revolūcijas oponentu atbildes reakciju, izmantojot šo teroristu taktiku revolucionāro aģentu nogalināšanā un iebiedēšanā. 19.gadsimta beigās radikālas politiskas teorijas un pieeja ieroču tehnoloģijām izsauca nelielu revolucionāru –anarhistu grupu izveidi, kas efektīvi ar savu taktiku spēja iespaidot savu valstu sabiedrības. Tā anarhisti, paužot ticību „varoņdarbu propagandai”, guva dažus panākumus, nogalinot savu valstu galvas vai valdības locekļus Krievijā, Francijā, Spānijā, Itālijā un ASV.
Sekojoši terorisms kā parādība cilvēces dzīvē ir sens fenomens un bieži pat nav iespējams loģiski izskaidrot dažu teroristu vai to grupējumu darbību un viņu murgainās idejas pat pārdzīvoja pašus teroristus vai viņu organizācijas. Pats skaļākais XX gadsimta terora akts bija Austrijas hercoga Franča Ferdinanda un viņa sievas noslepkavošana Sarājevā 1914.gadā. Viņu slepkava – serbu nacionālists Gavrilo Princips līdz šim laikam Serbijā tiek uzskatīts kā varonis, bet ne terorists. Rezultātā tika izraisīts Pirmais pasaules karš, kas aiznesa daudz miljonu cilvēku dzīvības un no politiskās kartes pazuda vairākas valstis (tajā skaitā Austro-Ungārijas impērija, pret ko arī cīnījās Princips). Tas parāda, ka pie noteiktas apstākļu sakritības terorisms tik tiešām var kalpot politisku mērķu sasniegšanai
Speciālisti uzskata, ka Krievijas XIX gadsimta beigu kreisās orientācijas organizāciju locekļu teroristiskā darbība ir tiešs pirmsākums revolucionāram apvērsumam valstī. Antimonarhistiskās organizācijas „Tautas griba” darbība, kas organizēja atentātu pret caru Aleksandru II un vēlāk policijas sagrauta, principā kalpoja par vienu no iemesliem revolucionārās kustības attīstībai Krievijā un monarhijas galam.
Paradoksāli, bet dažreiz pat teroristu absolūta bruņota sakāve var novest pie viņu politisko mērķu sasniegšanas. Piemēram, 1950-to gadu sākumā Francijas kolonijā Alžīrijā aktivizējās islāma teroristi ar vienu no mērķiem panākt Alžīrijas neatkarību. Francijas desanta specvienība samērā īsā laikā praktiski likvidēja šo organizāciju un Francijas policija un armija tika apvainota lielos cilvēku tiesību pārkāpumos. Rezultātā vietējos iedzīvotājos un pat pašas Francijas iedzīvotājos zuda uzticība valsts varas iestādēm, kas piespieda valdību atteikties no koloniālās politikas Alžīrijā un tā ieguva neatkarību, tādā veidā pierādot sabiedriskās domas lielo lomu demokrātiskas valsts politikā.
Tātad, terorisms kā cilvēces pastāvīgs pavadonis šodien ir jāpieskaita pie pašām neprognozējamākām parādībām sabiedrībā, kura pieņem visdažādākās formas ar vien lielākos apmēros. Teroristu akti ir saistīti ar daudzu nevainīgu cilvēku dzīvībām ar lieliem un dažreiz pat neatjaunojamiem materiāla un garīga rakstura zaudējumiem, kas psiholoģiski iedarbojas uz lielām ļaužu masām, provocē karus, neuzticību un naidu starp sociālām un nacionālām grupām pat vienā valstī, ko cilvēce pēc tam nevar pārvarēt pat vairākos gadu simteņos.
