Secinājumi
1) Publiskais testaments, kas sastādīts, amatpersonām piedaloties, formas ziņā uzskatāms par sevišķi drošu;
2) Izvēloties testamenta formu, tas, lai pēc testatora nāves būtu iespējams pareizi izprast viņa pēdējo gribu, ir vispirms paša testatora interesēs;
3) Izvēloties testamenta formu, testatoram ir jārīkojas tā, lai nākotnē rastos pēc iespējas mazāk šaubu par viņa vēlmēm;
4) Risks, ka pēc personas nāves viņa pēdējā griba tiks interpretēta nepareizi, ir daudz mazāks, ja testamenta sastādīšanu vai atcelšanu uztic kompetentai amatpersonai, kura izskaidros testatoram visas juridiskās nianses, noskaidros viņa patieso gribu, atgādinās par neatraidāmo mantinieku institūta esamību Latvijā, kā arī fiksēs testatora vēlmes likumā noteiktajā kārtībā.
5) Izvēloties publiskā testamenta formu, testatora griba būs formulēta saskaņā ar Latvijā spēkā esošajiem likumiem, un tātad tā būs īstenojama, kā arī nav nepieciešamības meklēt lieciniekus pēc testatora nāves, kas nereti var radīt ļoti lielas problēmas;
6) Publiska testamenta taisīšanu testators nevar uzticēt trešajai personai, jo, kā noteikts Civillikuma 434. pantā, testators testamentu taisa personīgi, līdz ar to tas rada lielāku uzticību tieši par paša testatora gribu;
7) Publiskā testamenta formas testamentam ir vislielākais spēks;
8) Nododot testamentu glabājumā nav būtiska testamenta forma, bet gan tā pareizums un patiesums;
9) Ar privāti rakstītiem testamentiem ir tā, ka reizēm nav saprotams, ko nomirušais gribējis pateikt;
10) Pašrocīgi testamenti, kas, rakstīti bez liecinieku klātbūtnes, ir daudz slepenāki;
11) Privātie testamenti var pazust.
…
