Nobeigums
Mūsdienās personas, raugoties nākotnē, vēlas atstāt savu mantu pēc viņu nāves konkrētām, citām personām, visbiežāk tādām personām, kuras ir uzticamas un krietnas, lai tādējādi tiktu nodrošināta mantu pēctecība un mantojuma atstājējs var būt drošs, ka pēc tā nāves viss vērtīgais, kas dzīves gaitā ir ticis iegādāts. Personas to var realizēt, taisot testamentu, proti, pēdējās gribas rīkojumu, kuros tiek pausta sava griba attiecībā uz visu rīcību ar personai, proti, mantojuma atstājējam piederošo mantu nāves gadījumā.
Testaments ir vienpusējs rīkojums, ko persona, proti, mantojuma atstājējs dod savas nāves gadījumam par visu savu mantu, par kādu mantas daļu vai par atsevišķām lietām vai tiesībām. Testamenta mērķis ir noteikt kārtību, kādā testatora īpašums pēc viņa nāves pāriet kādas citas fiziskās jeb juridiskās personas īpašumā. Testamentārās mantošanas gadījumā mantinieku iecelšana un mantas sadalīšana starp tiem ir atkarīga tikai un vienīgi no mantojuma atstājēja gribas. Proti, pēdējās gribas rīkojumi nāves gadījumam ir personas gribas izteikums, un tie var būt noformēti gan atbilstoši Civillikumā noteiktajai formai pēdējās gribas izteikšanai.
Privāts testaments sniedz mantojuma atstājējam plašu izvēles brīvību un vienkāršību. Privāta testamenta taisīšana testatoram neprasa finansiālus izdevumus, to ir pēc būtības viegli sastādīt un tikpat viegli arī atsaukt, atcelt. Pēc autores domām, pastāv problemātika, testatoram izvēloties taisīt šādas formas testamentu, pamatojoties uz to, ka ir komplicēti un pat neiespējami noteikt privāta testamenta īstumu. Publisks testaments ir visdrošākais, jo publiska testamenta īstumu nevar apšaubīt, un pret to var celt tikai viltojuma strīdu. Tas nozīmē, ka publisks testaments nevar būt apstrīdams, ja vien tas nav ticis viltots. Priviliģēts testaments no iepriekš minētajiem atšķiras to formā, šāda testamenta taisīšanas forma ir vienkāršāka un atvieglota, turklāt šādi mantojuma atstājējam ir tiesības paust savu pēdējo gribu mutiski, tomēr arī šāda testamenta forma var tikt apstrīdēta, līdz ar to, pēc autores domām, nav tik uzticama kā publisks testaments. Visās testamenta formās var noteikt aprobežojumus, piemēram, mantiniekus var iecelt kā ar atliekošiem, kā arī ar atceļošiem nosacījumiem.
…
