Referāta tēma - testamentārā mantošana un tās tiesiskais regulējums mūsdienās ir ļoti lietderīga un likumsakarīga. Aizvien vairāk un vairāk tiek domāts par rītdienu, jo cilvēki daudzējādā ziņā dzīvo ar domu par to, kā un ko darīt, lai būtu, ko dot nākotnei - bērniem un mazbērniem. Testamentārās mantošanas institūta būtība ir mantojuma atstājēja vienpusēji izteikta griba, nosakot savas mantas likteni pēc savas nāves. Tas ir atbildīgs lēmums, līdz ar to lielu svaru iegūst attiecīgs tiesiskais regulējums. Mantojuma tiesību normas veidotas tā, lai no vienas puses, pēc iespējas aizsargātu mantojuma atstājēja intereses, dotu iespējami plašu rīcības brīvību noteikt pār savu mantu nāves gadījumam, bet tai pašā laikā no otras puses, lai kaut daļēji nodrošinātu īpašuma tiesību uz mantojuma atstājējam piederējušo mantu pāreju viņa pēcnācējiem un tādā veidā novērstu šīs mantas vieglprātīgu izdāļāšanu. No šī tad arī izriet testamenta divas funkcijas. No vienas puses mantinieku ieceļošā funkcija, proti, testators nosaka personu, kurai viņš pats piešķir mantojuma tiesību, no otras puses likumiskā mantinieka atstumšanas funkcija - taisot testamentu, mantojuma atstājējs pilnībā vai daļēji atstumj no mantošanas personu, kurai būtu tiesības mantot pēc likuma.
Pētījuma objekts ir mantošanas tiesības un no šīm tiesībām izrietošais testamentārās mantošanas tiesiskais regulējums.
Referāta mērķis - izpētīt testamentārās mantošanas procesus Latvijā, lai to izdarītu tiek veikti šādi uzdevumi;
apskatīta testamentārās mantošanas vēsturiskā attīstība salīdzinājumā ar mūsdienām
sniegts mantojuma tiesību vispārējais raksturojums
analizēta testamenta, kā pēdējās gribas rīkojuma akta nozīme un būtība
aplūkoti testamentāro mantinieku tiesību realizācijas veidi un zvērinātu notāru loma šo tiesību nodrošināšanā
izpētīts neatraidāmo mantinieku statuss un viņu tiesību apjoms.…
