Mantošanas tiesības ir vienas no vecākajām tiesību nozarēm, jo pastāvot indivīdam un privātīpašumam, nevar nepastāvēt mantojuma tiesības. Mantojuma tiesības var nepastāvēt vienīgi tādā sabiedrībā, kur vēl nepastāv cilvēks kā atsevišķs indivīds, vai kā civiltiesisko attiecību dalībnieks, vai arī sabiedrībā, kur nepastāv privātīpašums un līguma slēgšanas brīvība:
Latvijai atgūstot neatkarību un līdz ar to arī daudziem cilvēkiem atgūstot savus īpašumus, ar vien lielāka uzmanība tiek pievērsta mantošanas tiesībām un galvenokārt jau – testamentārās mantošanas tiesībām. Izveidojoties privātīpašumam vai tos atgūstot, cilvēkiem rodas pamatota vēlme atstāt savu mantu sev tuvam cilvēkam. Ir vēlēšanās būt pārliecinātiem, ka pēcnācēji vai arī citi mantinieki turpinās mantojuma atstājēja darbu, parūpēsies par īpašumu.
Latvijas Civillikums mantojuma tiesību daļā ievērojami paplašina fizisko personu tiesības. Mantojuma tiesības aptver pamatā visu civiltiesiskajā apgrozībā esošo īpašumu un arī tiesību, izņemot vienīgi personīgās tiesības, kas saistīja tieši mantojuma atstājēju un nevarēja tikt pārmantotas, kā arī kas nav saistošas mantojuma pārņēmējam, mantošanu. Tas viss dod gandrīz neierobežotas izvēles iespējas mantojuma atstājējam taisīt testamentu ar daudziem novēlējumiem, kas nebija pazīstami un nebija arī iespējami padomju laikos.1 Mantojuma atstājēja izvēli ierobežo valsts ar saviem normatīvajiem aktiem, lai aizsargātu mantojuma atstājēja ģimenes locekļu likumiskās tiesības.…
