Pasaulē no senseniem laikiem ir bijuši un droši arī turpmāk būs neticīgi cilvēki. Par neticīgu parasti sauc to cilvēku, kas netic Dieva esamībai. Bet vienmēr ir tā, ka tas, kas netic Dieva esamībai, netic arī dvēseles nemirstībai. Patiesības par Dieva esamību un cilvēka dvēseles nemirstību ir tik cieši savstarpēji saistītas, ka cilvēks var tikai tās abas atzīt vai abas noliegt, bet nekādā ziņā vienu atzīt un tajā pašā laikā otru noliegt.
Svētie Raksti saka ,,Teica muļķis savā sirdī – nav Dieva.” Daudzi cilvēki paliek neticīgi tikai tāpēc, ka viņiem par abstraktām lietām nav nekādas intereses, citiem vārdiem, tādi cilvēki, par kuriem mēdz teikt, ka Dievs ir viņu vēders. Ir dažkārt neticīgi, vai vismaz sevi grib skaitīt par neticīgiem, arī tādi cilvēki, kuriem bail atzīt Dieva esamību un dvēseles nemirstību vienīgi tāpēc, ka atzīstot šīs patiesības, viņiem sirdsapziņa liktu mainīt viņa dzīves veidu. Īstenībā šai cilvēku grupai neticība ir tikai ārējā maska, aiz kuras redzama dažādu grēku nomāktā sirds. Daži atkal sevi par neticīgiem dēvē un rāda tāpēc, ka neticība šķiet laika garam vairāk piemērota nekā ticība.
Nevar zināt, ko katru reizi izjūt otra cilvēka sirds, un nevar zināt, cik kuru reizi cilvēka ārējā rīcība saskan ar iekšējo pārliecību, bet droši var teikt, ka īstā vārda nozīmē neticīgo ir daudz, daudz mazāk, nekā cilvēki parasti domā. Dzīvē nav reti tādi gadījumi, kad viens vai otrs īsti neticīgs, vai tikai par tādu skaitīts, cilvēks, pateicoties kādam šķietami pavisam nenozīmīgam ierosinājumam, kļūst pat dziļi ticīgs. [ ]
Reliģija ir dabiska un vispārēja cilvēciska parādība. Šī parādība ir stingri jāatšķir no citām tautu kultūras dotībām. Jau Aristotelis raksturoja cilvēku kā ,,reliģisku dzīvnieku”. Vēsture māca, ka cilvēks ir uzturējis sakarus ar Dievu kā Visaugstāko būtni, uzskatot To kā pārpasaulīgu, no kura pasaule ir atkarīga un kura cilvēkam ir jāgodina ar reliģisku kultu. Reliģija pieder pie vispārējā tautu mantojuma, kas liek cilvēkam dzīvot ar atbildību un cieņu.
Kā zināms, gandrīz katra sabiedriska, politiska vai pat ekonomiska organizācija cenšas nospraust pamatvērtības, uz kurām tiekties. Tie ir orientieri, kas palīdz noteikt mērķus, uzdevumus, izstrādāt stratēģiju un plānot ikdienas darbu. Vērtības jēdziens vienmēr sevī ietver salīdzinājumu un izvērtējumu. Kaut kas ir vērtīgs salīdzinājumā ar citām lietām - mazāk vērtīgām vai pilnīgi nevērtīgām. Vērtība nozīmi iegūst zināmā kontekstā. …