Tiesības - sarežģīta, daudzpusīga un svarīga sabiedriska parādība, ko jurisprudencē un filozofijā sauc par fenomenu. Par tiesību būtību ir izteikti dažādi uzskati, pastāv daudzveidīgs tiesību doktrīnas, bet vienotu zinātnisku viedokļu šajā jautājumā nav. Tiesību jēdziens un uzskati par to laika gaitā ir ļoti mainījušies. Aristotelis uzskatīja, ka tiesības ir politiska taisnība, viduslaikos – dievišķa parādība. Ž. Ruso uzskatīja, ka tiesības ir vispārēja griba. J. Jērings domāja, ka tiesības ir aizsargātas intereses, L.Petražinskis traktēja tiesības kā imperatīvi atributīvas emocijas, juridisku pozitīvismu.
Tiesību iedalījums
Tiesības var iedalīt:
Dabiskās tiesības- cilvēka sociāli tiesiskās pretenzijas, piemēram, tiesības uz dzīvību, darbu, tautu pašnoteikšanās tiesības ;
Objektīvās tiesības- normu sistēmu, tiesību nozares vai institūta normu kopums.
Subjektīvās tiesības- fizisko un juridisko personu oficiāli atzītas iespējas, piemēram, pilsoņa tiesība uz darbu, atpūtu, veselības aizsardzību, balsošanas tiesība, veto tiesības.
Nacionālo tiesību sistēma, tiesību saime- dabisko, objektīvo un subjektīvo tiesību kopums, kas veido tiesību sistēmu.
Pastāv arī morālās tiesības, korporāciju tiesības, no paražām izrietošas tiesības. Ar tiesību palīdzību tiek nodrošinātas pastāvīgas sabiedriskās attiecības, tiek panākta sabiedrisko attiecību noteiktība un precizitāte, tiek nodalīta tiesiski pamatota uzvedība no visatļautības. Tiesības civilizētā sabiedrībā nodrošina optimālas brīvības un taisnīguma attiecības. Uz tiesiskās bāzes formējas pilsoniskās sabiedrības institūti: tirgus tautsaimniecība, daudzpartiju politiskā sistēma, demokrātiska vēlēšanu sistēma, tiesiska valsts.
Tiesību funkcijas ir tiesību īpašību izpausme, tiesību darbība sabiedrībā. Tiesību kā sabiedrisko attiecību regulatora funkcijas:
Regulatīvi statiskā funkcija, kas izpaužas sabiedrisko attiecību stabilizācijā un nostiprināšanā. Rodas pasīvas tiesiskās attiecības un tiesību subjekti pēc savas iniciatīvas stājas savstarpējās tiesiskajās attiecībās.
Regulatīvi dinamiskā funkcija, kuru pildot tiesības nosaka, kādai jābūt cilvēku uzvedībai nākotnē. Tiek īstenota ar pienākumus uzliekošām normām (karaklausība, nodokļi, darba klausība, pienākums pildīt noslēgtos līgumus).
Aizsargājošā funkcija, kas tiek īstenota ar īpašām aizsargājošām normām.
Vērtējošā funkcija, kas ir tiesību subjektu rīcības vai lēmuma tiesiskuma vai prettiesiskuma kritērijs (aizsargājošās un apbalvojošās normas).…
