Tiesību iedalījums: publiskās un privātās tiesības

Lai sabiedrība varētu pastāvēt, ir nepieciešams, lai sabiedrība kā tāda valdītu par tās sastāvdaļu – indivīdu. Kur nav tādas virskundzības no vienas puses un paklausības no otras puses, tur nevar būt nekāda runa par tiesībām, kā arī par organizētu sabiedrību, bet tur ir vienkārši anarhija, tomēr sabiedrības virskundzība pār indivīdu nevar būt absolūta, bet tai jābūt zināmās robežās. Indivīdam jāpaklausa valstij tikai tik tālu, cik tas nepieciešams, lai valsts varētu pastāvēt un plaukt kā sabiedrības organizācija. Ja valsts virskundzība būtu neierobežota, tad indivīds nebūtu nekas cits kā vergs, bet tāds beztiesīgums sabiedrībai nav vajadzīgs. Tādēļ katram indivīdam ir zināma tiesību sfēra, kurā viņš ir pilnīgi neierobežots un brīvs, bet ir arī tiesību daļa, ko ierobežo valsts. Saskaņā ar šo, notiek tiesību sadalījums publiskās un privātās tiesībās. Tās tiesības, kur viena atsevišķa persona figurē kā patstāvīgs tiesību subjekts, ir privātās tiesības, bet tās tiesības, kur atsevišķa persona figurē kā sociāla organisma sastāvdaļa, ir publiskās tiesības.
Referāta darba mērķis ir noskaidrot privāto un publisko tiesību būtību un nozīmi, to ietekmi uz indivīdu.
Lai sasniegtu mērķi ir jārisina sekojoši uzdevumi:
jāapskata, kas ir privātās un publiskās tiesības, kādi ir šo tiesību uzdevumi un principi, jāizvērtē kā privātās tiesības ietekmē indivīdu, mijiedarbībā ar publiskām tiesībām.
ņemot vērā, ka civiltiesības ir pati svarīgākā privāto tiesību daļa, jāapskata, kas ir civiltiesības, kā tās iedalās, jāveic civiltiesību raksturojums.…