Tiesību norma nav materiāla lieta, tā ir pārdomu rezultāts, kas daļēji pamatojas gan uz praksi, kā arī tās izpēti, gan uz taisnīgumu, gan morāles, gan politikas harmonijas pamatiem, gan cilvēku komunikācijas rezultāts. Tiesībām vienmēr jābūt izpildītām no cilvēku brīvas gribas. Saprotams, ka ar aizliegumiem vien valsts nevar pastāvēt. Tiesību normai ir divpusējs raksturs, tas precīzi formulē subjektīvās tiesības un juridiskos pienākumus, tādējādi tiesību normas kļūst par tiesisko attiecību nozīmīgāko sastāvdaļu. Ja tas tā nebūtu, tad katrs varētu rīkoties, kā viņam patīk, tā aizskarot citu cilvēku intereses un brīvību.
Veidojot normas izpratni ir jāizmanto tādi jēdzieni, kas cilvēkiem būtu zināmi un kuru izpratne neprasītu īpašus paskaidrojumus. Tomēr šie ''visiem skaidrie, saprotamie'' jēdzieni vieniem ir skaidri, bet citiem- ne visai. Varbūt tāpēc normas skaidrojumam parasti izmanto vairākus sinonīmus. Ja kāds nesaprot vienu vai otru, tad varbūt sapratīs trešo vai ceturto. Un pēc tam šī sinonīma izpratni pārnesīs uz normu. Šo jēdzienu katrs saprot savādāk. Lielā mērā izpratni par normu nosaka cilvēka iepriekšējās dzīves pieredze. Piemēram, juridiskās augstskolas studentam tiesības šķiet kā daudz maz saistošu priekšmetu summa, no kuriem ir jāpatur prātā pietiekami daudz principu, likumu un tiesu lēmumu, lai saņemtu apmierinošu atzīmi eksāmenā.…