Tiesību nozare un tiesību institūti Latvijas tiesību sistēmā

1. TIESĪBU SISTĒMA
Tiesību sistēma plašākā nozīmē saprot kā tiesību saimi. Plašā nozīmē kā Pasaules tiesību sistēmu, bet šaurā nozīmē nacionālā tiesību sistēma, kā Latvijas valsts tiesību sistēma.
Tiesību sistēma ir objektīva pastāvoša tiesiska uzbūve, kas izpaužas vienotā tiesību iedalīšanā atsevišķās nozarēs, institūtos, kuri ir savstarpēji saistīti.
Tiesību sistēma ir tiesību nozaru kopsakarība, tā īpaši uzsverot dažādu nozaru un tiesību institūtu savstarpējo saistību un integrētību. Dažādie iedalījumi, nozares un institūti tiek noteikti, lai tiesību sistēmu būtu vienkāršāk apgūt un pielietot, lai arī tās sistēmiskums un dažādo elementu savstarpējā saistība būtu iespējami uzskatāma. Dažādās tiesību sistēmās ir sastopami dažādi tiesību avoti, piemēram, normatīvie akti, tiesu prakse, tiesu doktrīnas, paražu tiesības, tiesību principi.
Tiesību sistēma ir tiesību nozaru kopums un tā kopsakarība, kurā izpaužas sabiedrības vispārobligāta griba. No tiesību sistēmas jāatšķir jēdziens ‘’tiesiskā sistēma’’, kas nozīmē konkrētas valsts tiesisko parādību kopumā, t. i., pašas tiesības, tiesisko apziņu un tiesu praksi. Tiesību institūts ir noteikts tiesību normu kopums, kas regulē kaut kādas vienveidīgas sabiedriskās attiecības, kas saistītas patstāvīgā noteiktā grupā (mantojuma tiesību institūts, pilsonības institūts).
Mūsdienu Latvijas tiesību sistēma principā pieder pie romāņu - ģermāņu tiesību sistēmas grupas. Tiesību iedalījums pa nozarēm ir būtiska kategorija tiesību zinātnē. Galvenās tiesību nozarē ir: konstitucionālās tiesības, administratīvās, finansu un nodokļu, civiltiesības, krimināltiesības, vides aizsardzības, darba, civilprocesuālās, kriminālprocesuālās ģimenes un starptautiskās tiesības.
Gandrīz visās valstu tiesību sistēmās, kas pieder pie romāņu – ģermāņu tiesību saimes (sistēmas), tiesību pamatklasifikācija balstās uz to iedalījumu publiskās un privāttiesībās.
…