Strīds par tiesību jēdzienu ir strīds par to, kas ir tiesības. Katram juristam par to ir vairāk vai mazāk skaidrs priekšstats, kas iegūts prakses laikā. Juridiskās prakses pamatā esošais tiesību jēdziens tiek uzskatīts par pašsaprotamu, bet ikdienas gadījumos, kad to risinājumi ir strīdīgi, tiek uzskatīts par pārāk nekonkrētu un nododamu tiesību teorijas rokās.
Neikdienišķos gadījumos tiesību jēdziens izvirzās priekšplānā un kļūst par izšķirošo kāzusa problēmu. Pēc Otrā Pasaules kara beigām aktuāla kļuva nacionālsociālistisko ideologu un kara noziegumu īstenotāju veikto darbību izvērtēšana. Kara tribunāls Nirnbergā saskārās ar jautājumu, kas ir tiesības, jo lielo vairumu nacionālsociālistisko ideologu un kara noziegumu īstenotāju veiktās darbības attaisnoja šo darbību veikšanu Vācijā spēkā esošie likumi un noteikumi. Ja šādi likumi tiktu uzskatīti par tiesību sastāvdaļu, tad kara noziedznieku rīcība būtu attaisnojama. Taču kara tribunāls pieņēma notiesājošus spriedumus un pamatoja tos ar tēzi, ka apsūdzētajiem, piemērojot pozitīvās tiesības, vajadzēja atpazīt tajās ietverto acīmredzamo netaisnību. Šāda atziņa bija kas jauns, jo tolaik vēl neviens pozitīvās tiesības nenostatīja iepretim pār pozitīvajām tiesībām. Demokrātiskās valstīs indivīda subjektīvās tiesības ir galvenais tiesību jautājums. Ja indivīdam nav juridisku iespēju saprātīgā termiņā aizstāvēt savu subjektīvo tiesību vai pieprasīt no citas personas tās subjektīvo pienākumu izpildi, tad tiesiska valsts nepastāv.
Kopsavilkums
Mūsdienu tiesības arvien vairāk iekļauj sevī dažādas sabiedriskas dzīves jomas.
Neskatoties uz sabiedrības sarežģītību un daudzveidību, tiesības nevarētu pastāvēt bez tāda organizējoša un regulējoša sabiedrisko attiecību fenomena kā tiesības.
Tiesībām piemīt instrumenta loma, kas piešķir cilvēku darbībām organizētību, noturību, saskaņotību, nodrošinot to kontroli.
Tiesības iesaistās ģimenes attiecībās lai regulētu vecāku saistību ar bērniem un nodrošinātu bērna morālu un fizisku attīstību. Tiesību vērtība tiek noteikta ar to, ka tās ir personas brīvības noteicējs, kas neapzīmē brīvību ka tādu, bet tikai nosaka brīvības robežas. Valsts nodrošina iespēju katram pilsonim apgūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Ja indivīdam nav iespēju saprātīgā termiņā aizstāvēt savas subjektīvās vai pieprasīt no citas personas tās pienākumu izpildi, tad tiesiska valsts neeksistē.
…
