Terminu „tiesību avots” ieviesa romiešu vēsturnieks Tits Līvijs, nosaucot XII tabulu likumu par „visu publisko un privāto tiesību avotu” (fons omnis publici et privatique iuris).
Tiesību teorētiķi termina „tiesību avots” vietā piedāvā lietot terminu – „tiesību forma”, arī juridiskajā literatūrā pēc termina „tiesību avots”, iekavās mēdz minēt terminu „forma vai otrādi”.1
Ar terminu „tiesību avots” saprot:
Faktorus, kas nosaka tiesību rašanos, attīstību un norietu;
Iekšējos tiesību izzinējas avotus – tiesiska rakstura pārdzīvojumus un emocijas;
Tiesību izziņas avotus kā objektus, no kuriem var pasmelties zināšanas par tiesību normām.
Spēkā esošo tiesību normu saistošā rakstura un to patiesās efektivitātes garantijas avotu.
Vispārpieņemtas tiesību avota izpratnes nepastāv.
Juristi ar tiesību avotu, galvenokārt, saprot tiesību formu no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem.…