UZVEDĪBAS PRINCIPI KĀ TIESĪBU PRINCIPU UN TIESĪBU PAMATS
TIESĪBU PRINCIPI – ATZIŅU TIESĪBAS
“Tiesības var iedalīt divos veidos:
1) atziņu tiesībās vai tiesību principos un
2) normatīvajās tiesībās, t.i., tiesībās, kas ir jau skaidri formulētas likumos, uz kuriem jāpamatojas un kuri stingri jāpilda, vai kas jāievēro, ja konkrētais likums ir atcelts vai zaudējis savu spēku.
Tātad atziņu tiesības pastāv sabiedrības apziņā, bet normatīvās tiesības ir ietvertas konkrētās tiesību normās. Bieži vien atziņu tiesības ir pamats tiesību normām, tomēr ne jau vienmēr tās pēc savas būtības sakrīt. Šo neatbilstību nosaka laiks. Brīžiem atziņu tiesības savā attīstībā apsteidz normatīvās tiesības, bet brīžiem tas ir otrādi.
Jau ģints un cilts pastāvēšanas laikā cilvēkiem veidojās atziņas par to, kas ir slikts un kas ir labs, un par to, kā jārīkojas, lai kopīgiem spēkiem, pretojoties dzīves grūtībām, spētu izdzīvot. Tāpat veidojās atziņas par to, kā vienam ģints vai cilts loceklim jāizturas pret otru. Šīs atziņas laika gaitā izpaudās paražas, kā arī nerakstītos izdzīvošanas noteikumos. Līdz ar to veidojās noteikti uzvedības principi, kuru pamatā bija tradīcijas, paražas, reliģiska rakstura ticējumi, kā arī daļēji tā laika ētiskie un estētiskie uzskati. Uzvedības principi bija ciešā sakarā ar katrā laikā pastāvošajām tiesību morāles normām, ko noteica cilvēka individuālie un visas sabiedrības kopīgie ētiskie un estētiskie uzskati.
Savukārt no uzvedības principiem un morāles normām veidojās tiesību principi, un uz tiem pamatojās tiesību normas. Tiesību principi, tāpat kā visas cilvēces atziņas, ir pakļauti noteiktai attīstībai.”2
“Tiesību principi paši par sevi vēl nav tiesības, jo pastāv tikai kā atziņa vai konstatējums. Tiesības ir noteiktas normas, kas atšķirībā no to principiem nosaka cilvēku savstarpējās attiecības, pieļaujot vai aizliedzot kādu konkrētu rīcību.”3…
