Neraugoties uz to, ka kopš ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas pieņemšanas brīža ir pagājuši vairāk nekā 50 gadi un daudzas no tajā minētajām tiesībām ir kļuvušas par starptautisko paražu vai pat par starptautisko tiesību absolūtiem principiem, vēl joprojām nedz valstu, nedz pašu cilvēku starpā nav panākta viennozīmīga vienošanās par to, kas ir cilvēktiesības. Jāatzīst, ka mūsdienās cilvēktiesības ir cieši saistītas ar politiku, tomēr šis fakts netraucē tam, lai indivīda pamattiesības tiktu atzītas kā prioritāte gan starptautiskajā, gan arī nacionālajā līmenī.
Atsauces uz atsevišķiem principiem, kurus mēs tagad uzskatām par indivīda pamattiesībām, var atrast jau Hamurapi kodeksā, kas pieņemts 1792. gadā pirms Kristus dzimšanas. Šis fakts liecina par to, ka indivīda pamattiesības nacionālajā līmenī tika atzītas jau tad, kad starptautiskās tiesības vēl nemaz neeksistēja.
Mūsdienās cilvēktiesības attīstās vispirms kā starptautiskās tiesības, jo šajā līmenī tiek izstrādātas jaunās normas, kuras agrāk vai vēlāk kļūst par saistošām. Savukārt starptautiskās organizācijas nodarbojas ar jau esošo normu interpretāciju. Bet šis process neapstājas starptautiskajā līmenī - valstīm ir jāiekļauj cilvēktiesību principi nacionālajā likumdošanā. Šādā veidā starptautiskās attiecības veicina demokrātijas attīstību konkrētajās valstīs. Cilvēktiesības regulē attiecības starp valsti un indivīdu. Savukārt attiecībās starp indivīdiem bieži vien rodas cilvēktiesību aspekti. Cilvēktiesības pēc savas būtības ierobežo valsts varu. Var sacīt vēl konkrētāk - cilvēktiesības ierobežo valsts patvaļu.
Cilvēktiesības attiecas uz fundamentālām vērtībām. Cilvēktiesību saturu nosaka sabiedrībā pastāvošās vērtības, tāpēc dažādās valstīs vienas un tas pašas tiesības var saprast dažādi.…
