Latvijas Republikas Civillikuma Saistību tiesību daļā ir noteikts: “Tiesiska darījuma priekšmets ir visu darījumu būtiska sastāvdaļa, kas parāda, kādēļ darījums tiek slēgts.” Termins “darījuma priekšmets” Civillikumā ir lietots divās nozīmēs:
1)ar to apzīmēta darbība vai atturēšanās no tās;
2)lieta, kas pēc darījuma jānodod.
Vispārējais definējums ar atrodams 1412.pantā, proti: “Par tiesiska darījuma priekšmetu var būt tiklab darbība, kā arī atturēšanās no tās, un tiklab darbība, kuras mērķis ir nodibināt vai atdot lietu tiesību, kā arī darbība ar kādu citu mērķi.” Noskaidrot darījumu priekšmetu nozīmē noskaidrot atbildi uz jautājumu par to, ko parādnieks ir apņēmies, kas viņam jāizdara. Darījuma priekšmets parasti ir pozitīva darbība, kas dod labumu citai personai. Retāk saistības priekšmets ir atturēšanās no kādas darbības, kas arī var dot labumu.
1413.pants nosaka, ka “par saistību tiesību priekšmetu var būt tikai kas iespējams; pretējā gadījumā darījums nav spēkā. Tomēr nav vajadzīgs, lai darījuma priekšmets jau pastāvētu tā taisīšanas laikā; darījums var attiekties arī uz nākamām lietām”.
1414.pants: “Par tiesiska darījuma priekšmetu var būt tikai tas, kas nav izņemts no privāttiesiskās apgrozības; pretējā gadījumā darījums nav spēkā” un 1415.pants, ka “neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā”.
Iesākot darbu, autors min šos likuma pantus, jo tieši šīs normas viņš ir izvēlējies par sava darba galveno tematu. Autors darbā aplūko Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedumu, kas pieņemti 2000.gadā.
1. Vispārīgs tiesiska darījuma priekšmeta raksturojums
Tiesiska darījuma priekšmets no personas puses vienmēr ir darbība vai arī tiesiska bezdarbība, tādā gadījumā dalībnieka pienākums ir kaut ko nedarīt jeb no zināmas darbības atturēties. Darbība var būt aktīva vai pasīva cilvēka rīcība, kas vērsta uz kāda mērķa sasniegšanu. Personas tiesiskus darījumus slēdz, visdažādāko mērķu vadītas.
Tiesisks darījums nav spēkā ari tad, kad darījuma priekšmets ir pilnīgi neskaidrs un nenoteikts. Tā ir tajos gadījumos, kad nav zināms, kāda darbība vai bezdarbība paredzēta darījuma dalībniekiem.
Kā zināms, saistību tiesiskajās attiecībās parasti ir divas puses -kreditors un parādnieks. Tāpēc saskaņā ar Civillikuma 1416.pantu saistības priekšmetu, kā ari pašu tās izpildīšanu nevar atstāt vienīgi parādnieka ziņā.
Civillikums ir paredzējis divus nosacījumus, kuri ir svarīgi dalībniekiem darījumu izvēlē. Tie ir sekojoši:
kad par prasījuma priekšmetu ir atvietojamas lietas (tādas, kurām parasti ievēro vienīgi šķiru, bet ne veidu, ne arī atsevišķu lietu par sevi, tā ka, tās piegādājot vai dodot atpakaļ, jāraugās tikai, lai tās būtu noteiktas šķiras un labuma un tajā pašā daudzumā). Tātad šeit pieder visas tās lietas, ko noteic ar skaitu, mēru, svaru, un to daudzums vai labums nav noteikts, tad darījums, neraugoties uz to, ir spēkā, ja ar likumu vai privātu rīkojumu dotas tiesības minēto priekšmetu noteikt trešajai personai vai tiesai pēc sava ieskata, ja vispār tā noteikšanai ir kāda droša mēraukla. Bet ja trešā persona, kam uzdots priekšmetu noteikt, negrib vai nevar to uzņemties, tad darījums nav spēkā.
kad saistības priekšmets ir neatvietojamas lietas (tās ir atsevišķi noteikti priekšmeti vai ari tādas lietas, kuras ir individuāli noteiktas), ja tādas lietas iet bojā, tad to vietā nevar dot citu, kas apzīmēta tikai pēc viņas šķiras, un šaubu gadījumā Šo priekšmetu var noteikt parādnieks, ja vien saistības tiesības nav bijušas nodibinātas testamentā.…
