Saistību tiesības Studiju darbā apskatīta Latvijas Republikas Civillikuma ceturtās daļas nodaļa par tiesiskiem darījumiem. Tie ir Civillikuma 1403.-1510. panti. Tiesiskie darījumi ir kā saistību rašanās pamats.
Studiju darbā sīkāk apskatīti tiesiskā darījuma raksturojošie faktori – konkrēti: par tiesiska darījuma dalībniekiem, par tiesiska darījuma priekšmetu, gribas izteikumu un sastāvdaļām tiesiskajos darījumos, kā arī par tiesiska darījuma formām. Kā arī Civillikuma pantos norādītās prasības un noteikumi, pie kuriem tiesisku darījumu var uzskatīt par spēkā esošu.
Studiju darba sagatavošanai pārsvarā tika izmantota K.Torgāna vispārīgās zinātniskās redakcijas autoru kolektīva sastādītā grāmata “Civillikuma komentāri”.
Saskaņā ar Civillikuma 1402. pantu saistību tiesības rodas vai nu no tiesiska darījuma, vai no neatļautas darbības, vai arī pēc likuma. Tā kā daudzos gadījumos saistību rašanās ir saistāma ar tiesisku darījumu, tad apskatīsim tā būtību un izpausmes īpatnības. Vispirms, kas tad ir tiesisks darījums saskaņā ar Civillikuma 1403. un 1404. pantu:
Tiesisks darījums ir atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai.
Katrā tiesiskā darījumā jāņem vērā:
- dalībnieki,
- priekšmets,
- gribas izteikums,
- sastāvdaļas,
- forma.
Tomēr, ne katra darbība, kas vērsta uz tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu, ir atzīstama par tiesisku.
Piemēram, Civillikuma 1454.pantā ir teikts, ka darījums nav spēkā, ja viņa priekšmets vai tā lielākā daļa vairs nepastāv. Piemēram, tiek noslēgts līgums par automašīnas pirkšanu un samaksāts pārdevējam, bet reāli šī automašīna ir izjaukta rezerves daļās un rezerves daļas pārdotas citiem. Šajā gadījumā darījuma priekšmets vairs nepastāv.
Šādu darījumu sauc par spēkā neesošu darījumu, jo nedod rezultātu darījuma satura trūkuma dēļ. Bet arī šādu gadījumu noslēgšanai ir juridiski nozīmīgs fakts, jo jārisina jautājumi par sekām, kādas radušās tāpēc, ka viena vai abas puses, cerot uz darījuma spēkā esamību, ir kaut ko nodevušas otrai pusei vai izdarījušas. Tad parasti risinājums ir zaudējumu atlīdzināšana tiesas ceļā.
Darījumus iedala divos veidos – vienpusējos un divpusējos (daudzpusējos).
Vienpusēji ir tie darījumi, kuros pietiek ar viena subjekta gribas izpaudumu (darbību), lai rastos noteiktas tiesiskas sekas, piemēram, testamenta sastādīšana, mantojuma pieņemšana un atteikšanās no tā, pilnvaras izdošana, pilnvaras atsaukšana un atteikšanās no tās.
Divpusējos darījumos nepieciešams divu (vai vairāku) personu saskanīgs gribas izteikums kāda tiesiska rezultāta sasniegšanai. Divpusējos vai daudzpusējos darījumus sauc par līgumiem.…
