Kvalifikācijas darba tēma ir sena kā civiltiesības. Daudzi saistību tiesību un darījumu institūti ir radušies jau senajā Romā. Taču tie ir aktuāli arī mūsdienās, pieaugot saimnieciskās dzīves intensitātei, pieaug prasības pēc tiesisko darījumu dziļākas teorētiskas izpratnes un korekta juridiska noformējuma.
Saistības - šo kategoriju parasti skaidro šaurākā (kā konkrēta parādnieka konkrētu pienākumu) un plašākā (kā kreditora tiesības un parādnieka pienākumu kopumu noteiktās saistībās) nozīmē. Saistību tiesības ir tādas tiesības, uz kuru pamata vienai pusei - parādniekam, izdarāma par labu otrai pusei - kreditoram, zināma darbība, kam ir mantiska vērtība. (CL 1401.p.)
Romiešu juristi noteica saistības kā pienākumu kaut ko izpildīt. Par pamatu saistību izpildei bija pušu starpā noslēgtais līgums. Saistības saprata kā īpašu darbību pildīšanu vai atturēšanos no šīm darbībām. Tādējādi saistību būtība pastāv darbībā, kas jādara, lai atbrīvotos no atbildības.
Personu, kurai no saistības izriet kaut kādas mantiski nozīmīgas tiesības, sauc par kreditoru. Šī termina izcelsme saistāma ar latīņu vārdu credere, credo-ticēt, es ticu. Saistības rašanās sakarā ar kādu lietu vēl nenozīmē, ka tiesīgai personai tūlīt rodas īpašuma tiesības. Slēdzot, piemēram, pirkuma līgumu, pircējs iegūst nevis īpašuma tiesības, bet tikai tiesības prasīt lietas nodošanu viņam. Noslēdzot līgumu, pircējs uzticas, ka otra puse savu pienākumu izpildīs. Personu, kurai no saistības izriet pienākums vai pienākumi, sauc par parādnieku.…