Lai valstī nodrošinātu kārtību, brīvību, sociālo vienlīdzību, drošību, jau izsenis pastāvējuši gan rakstīti, gan nerakstīti likumi, kurus dažādām dzīves situācijām piemērot pratuši īpaši apmācīti cilvēki – tiesneši. "Senākie rakstītie avoti, kuros skarti cilvēktiesību, pienākumu un atbildības jautājumi, tapuši jau pirms antīkā laikmeta, piemēram, Vēdas, Babilonijas Hammurapi kodekss, Bībele, Korāns un Konfūcija krājums. Taču pirmie demokrātisko ideju principi meklējami sengrieķu un romiešu domātāju darbos."1 Antīkie grieķu filosofi - sofisti, piemēram, uzskatīja, ka vārdi un valoda ir cilvēka izgudrojums un nenāk no dabas. Arī valsti un likumdošanu nosaka nevis daba, bet māksla. Viens no tā laika izcilākajiem sofistu pārstāvjiem - Protagors (483. – 410. g. p.m.ē.) teicis: "Kas katrai pilsētai šķiet taisnīgs un labs, tas tad arī tāds ir, kamēr tur tā uzskata."2 No tā izrietēja secinājums: "ja likumus nodibina mākslīgā ceļā, tad tos var arī izmainīt. Vēl vairāk, visas normas (juridiskās, tikumiskās) ir patvaļīgas, jo tās ir cilvēku darbības rezultāts."3 Savukārt, Trasimahs - arī tā laika domātājs, jau tad apjauta vienu no lielākajām varas patiesībām, sakot: "Taisnīgais nav nekas cits kā stiprajam derīgais"4, bet Kallikls mācīja, ka "morāli un tiesības savam labumam izdomājuši varas pārstāvji. Taču tas, kas ir pietiekami stiprs, var pacelties pāri likumam, nerēķinoties ar to, jo stiprajam uz to ir tiesības."5 Pāris gadsimtus vēlāk sengrieķu zinātnieks un filozofs Aristotelis (384. - 322. gadā p.m.ē.) teicis, ka no visiem likumiem augstākais ir taisnība.
Mūsdienās nekas daudz nav mainījies. Arī šobrīd, Latvijas Augstākās tiesas pirmā priekšsēdētāja, Gvido Zemrībo vārdiem runājot, “tiesnesim jābūt apveltītam ar kādu ārkārtīgi svarīgu īpašību, proti, taisnības izjūtu”.6