Titrimetriska hlorīdjonu noteikšana ūdenī ar dzīvsudraba (II) nitrātu difenilkarbazona klātbūtnē

Parauga veids: krāna ūdens
ņemšanas datums: 7.11.2008
ņemšanas laiks: 6:45
ņemšanas vieta: Carnikava, Tulpju iela
Teorētiskais pamatojums
Gandrīz visi dabas ūdeņi satur halogenīdu jonus, kuru vidū dominē hlorīdjoni. Hlorīdjonu satura
līmeni nosaka dabiskie ģeoķīmiskie procesi. Parasti saldūdens baseinos hlorīdjonu koncentrācija ir
maza - 23-30 mg/L un nepārsniedz 40mg/L.
Hlorīdjonu klātbūtne ir būtiski svarīga ūdens izmantošanai, it īpaši pārtikā. Atkarībā no pārējo sāļu
satura, ja to koncentrācija ir virs 100 mg/L, var sajust sāļu garšu, bet, ja Cl- saturs pārsniedz 400mg/l,
ūdens pārtikā nav izmantojams.
Organismā hlorīdjoni piedalās osmotiskā spiediena veidošanās procesā, tiem ir liela nozīme asins
sastāva veidošanās procesos.
Metodes princips
Hlorīdjonu noteikšanai var izmantot argentometriju (Mora metodi) vai merkurimetriju.
Merkurimetrijas gadījumā ūdens paraugu, kurā ir hlorīdjoni, titrē ar dzīvsudraba (II) nitrātu skābā
vidē:
2Cl-+Hg2+→HgCl2
Par indikatoru izmanto difenilkarbazonu, kas, reaģējot ar Hg2+ joniem, kas reakcijas beigās ir
pārākumā, dod violetu krāsojumu. Metodes precizitāte ir 0,5mg/L.
…