Referātam esmu izvēlējusies filozofa un dzejnieka Jāzepa Eidusa tulkoto Senās Romas dzejnieka un domātāja Tita Lukrēcija Kāra poēmu "Par lietu dabu".
Romiešu dzejnieks un domātājs Tits Lukrēcijs Kārs ( precīzi dzimšanas dati nav zināmi, bet domājams, ka dzīvojis I g.p.m.ē., daiļrades laiks aptuveni ap 96.-55.g.p.m.ē. ) vairāk tiek raksturots kā materiālists, ateists un talantīgs Epikūra atomisma popularizētājs. Ciešāk papētot poēmā paustos filozofiskās mācības aspektus, jāatzīst, ka vienpusīga pieeja poēmā pausto atziņu izpratnei nav iespējama un apgalvojama. Daudzas apskatāmās idejas ir aktuālas arī mūsdienās, tas liecina par autora ģenialitāti, prasme paredzēt ir īpašs talants.
Šajā poēmā filozofiskā mācība par atomiem un cilvēka sajūtu rašanos, kā arī mēģinā-
jumi izskaidrot noslēpumainās dabas parādības organiski apvienojas ar mīlas, laimes alku un
nāves tēmām. Sākumā vēlos minēt paša Tita Lukrēcija Kāra ( tālāk tekstā – Lukrēcija ) vārdus: " .... šaubās un nelaimē cilvēku aplūkot vajag.
Bēdās un dažādās likstās, ja tu viņu iepazīt vēlies;
Īstena balss tikai tad no dvēseles dziļumiem pašiem
Izraujas, maska tad nokrīt, bet patiesā būtība paliek."
( III, 55 – 58 )
Lukrēcija daiļrades laiks sakrita ar kritisku laiku Romas vēsturē, ilgi un mokoši norisinājās pāreja no Republikas uz Impēriju. Republikas norietu pavadīja asiņaini pilsoņu
kari, gan itāļu cilšu, gan vergu sacelšanās. Ekspansīvā ārpolitika vēl vairāk saasināja valsts
iekšējo situāciju. Kopumā veidojās nervoza, nemierīga gaisotne sabiedrībā. Cilvēki psiholo-ģiski daudz sāpīgāk pārdzīvoja tieši kopīga mērķa zudumu, nekā to, ka viņiem vairs nebija
iespēju aktīvi piedalīties valsts politiskajā dzīvē. Visas šīs politiskās un sociālās dzīves iz-
maiņas romieši uztvēra galvenokārt kā morāles degradāciju, kā tikumu pagrimšanu. Krasās
sociālās un politiskās pārmaiņas, kā arī aizvien skarbāk skanošās pasaules izjūtas disonanses
sekmēja epikūriešu un stoiķu mācību izplatīšanos. Epikūrisms kļuva populārs, jo aicināja neiejaukties politikā un deva priekšroku „nemanāmai” privātai dzīvei, kas daudz mazāk pa-
kļauta dažādām briesmām. Šī ideja šķita pievilcīga tiem, kuri nevarēja rast mieru ārējā pasau-lē un tāpēc tiecās to sarūpēt vismaz dvēselē. Poēmas otrajā grāmatā Lukrēcijs attēlo epikūris-ko gudro ( par tādu viņš uzskata sevi), kas garīgi stāv pāri apkārtējai nemiera, likstu, kaislību un kņadas pārpilnajai pasaulei:
"taču nav saldāks nekas kā bez rūpēm un mierīgi dzīvot
Augstajos zinību tempļos, ko gudrie cēluši droši.
Tad varam mierīgi skatīties lejup un vērot, kā citi
Maldās visapkārt un klejo, dzīvē meklējot ceļus" (II, 7-10 )
…
