Kādam vienmēr ir gribējies būt pārākam pār citiem. Paraugoties vēsturē, mēs redzam, ka tas dažiem cilvēkiem ir izdevies. Ja pasaules attīstība rit spirālveidīgi, tad, manuprāt, totalitārisma periodā mēs atradāmies spirāles lejasdaļā. “Demokrātija vispār ir ļoti trausla padarīšana, ne tikai Latvijas ietvaros. Lai arī civilizēti cilvēki visā visumā novērtē demokrātiju kā labu lietu, tomēr reti kuram tā ir vērtību skalas augšgalā. Nu pēc principa - ja savādāk nevar, tad lai iet "stingrā roka", autoritārisms, varas koncentrācija un brīvības ierobežojumi. To mēs redzam gan Latvijā, gan, piemēram, ASV - tradicionālā demokrātijas valstī, kur pilsoņi visā visumā samierinās ar prezidenta totalitārajām tendencēm. Lielā mērā tāpēc, ka tas ir pievilcīgi no efektivitātes viedokļa un mazliet mazina bailes no ārēja ienaidnieka.” [6] Tas ir vērojams arī Krievijā – prezidents Putins visus savus neatbalstītājus jau laiciņu pirms vēlēšanām “nosit no šaha galdiņa”, tauta pagaidām ar to samierinās. Bet cik ilgi?
Es izvēlējos tieši tēmu totalitārisms, jo man šķita interesanti uzzināt, kā šis politiskais režīms tieši izpaudās un kādēļ tas tika vispār pieļauts.
Jēdziens „totalitārisms” (latīņu val. totalis) nozīmē viengabalainība, veselums.[4,255] Totalitārisms ir tāds politiskais režīms, kur valsts savai kontrolei, izmantojot varmācīgas metodes – represijas un teroru – pakļauj pilnīgi visas dzīves sfēras, ierobežojot cilvēka tiesības un brīvību. Šim politiskajam režīmam ir raksturīga absolūta, vispārīga, totāla sabiedrības un cilvēka dzīves kontrole. Sabiedrībai ar varu tiek uzspriesta kāda konkrēta ideoloģija un aizliegta opozīcija. Totalitāram režīmam ir raksturīga vienpartejiska politiskā sistēma, kur valda absolūtu patiesību uzspiešana sabiedrībai. ideoloģija tiek pacelta zinātnes līmenī (marksisms), bet citāda politiskā doma tiek apspiesta, vajāta, izmantojot teroru un represijas. [5,112]
Totalitārajos režīmos pilsoniskā sabiedrība ir demontēta: valsts reglamentē gandrīz visu sabiedrības ekonomisko, politisko un garīgo dzīvi. Horizontālie pilsoņu sociālie sakari ir maksimāli ierobežoti. Formāli totalitārisms viņus iekļauj politiskajā procesā, taču viņiem jāspēlē stingri pa vertikāli reglamentētas lomas, kas nekādu varu nedod – tā tiek dalīta pa slēgtiem biokrātiskās hierarhijas kanāliem. …
