Trešās straumes attīstība latviešu mūzikā

Jēdzienu Trešā straume 1957. gadā ieviesa mūziķis, komponists un diriģents Ginters Šullers ( Gunther Schuller ) ( darbojies kopā ar tādām mūzikas pasaules personībām kā Mailzs Deiviss ( Miles Davis ) un Džons Luiss ( John Lewis ) ), ar to apzīmējot džeza mūzikas novirzienu, kurā sintezēti klasiskās mūzikas ( tā sauktā Pirmā straume ) un džeza mūzikas ( tā sauktā Otrā straume ) pamatprincipi ( precīzāk - modernā džeza un laikmetīgās filharmoniskās mūzikas pamatprincipi ), bet džeza vietā tikpat labi var būt arī etniskā, vai tā sauktā pasaules mūzika.1 No džeza mūziķu skatupunkta raugoties, klasiskā mūzika bija stīva un ierobežota – tā nespēja iešūpot ( angl. Swing ), tai nebija ritma izjūtas. Tās izpildītāji nespēja improvizēt. Savukārt klasiskās mūzikas izpildītāji džezistus nicinoši uzskatīja par mūziķiem, kas nemāk lasīt pierakstītu mūziku, kas var spēlēt tikai pēc dzirdes.2 Protams, tie bija tikai aplami stereotipi.
Lai gan jēdziens Trešā straume parasti tiek attiecināts uz džezu (džeza mūzikā pazīst Trešās straumes džeza novirzienu), tas būtībā idejiski sevī ietver gandrīz visu mūsdienu moderno mūziku, kas neietilpst klasiskās, džeza, estrādes vai tā sauktās pasaules mūzikas kategorijās. Šīs mūzikas rašanās priekšnoteikumi bija pēckara kultūras dzīves tukšums, protests pret militāro agresiju ( aukstais karš ), arī tehniskie atklājumi (piecdesmito un sešdesmito gadu mijā tiek izgudrots sintezators ). Tā ir mūzika, kas savos meklējumos nojauc visas iespējamās robežas, pārdzīvojot visneiedomājamākās stilistiskās sintēzes un kombinācijas. Jēdzienā Trešā straume ietilpst tādi stilistiskie žanri, kā eksperimentālā, psihedēliskā ( jēdziens psihodēlija pirmoreiz izmantots 1956. gadā, lai apzīmētu halucinogēnās narkotikas ( LSD, psilocibīns ( atrodams sēnēs ), meskalīns ), tas radies no grieķu vārdiem psyche – dvēsele jeb prāts un delein – manifests, psihedēlisks – prātu manifestējošs3 ) vai avangarda mūzika. …