Savu nosaukumu Zemgale ir ieguvusi no baltu ciltīm – zemgaļiem, kuri pēc 13.gs. vēstures avotu ziņām jau apdzīvojuši reģiona robežas un veidojuši sociāli, etniski un arī saimnieciski vienotu telpu. Zemgale jau izsenais bijusi pazīstama kā saimnieciski spēcīgs novads. Zemgaļu leģendārā osta, kura diemžēl nav lokalizēta, vēl 13.gs. bija spēcīgākā konkurente Rīgai. Arī Daugavas senleja ir bijusi apdzīvota jau aizvēstures laikos. Laikā līdz 13.gs. Daugavai bija īpaša nozīme, kā dabiskam ūdens ceļam starp dienvidu un ziemeļaustrumu Eiropu. Šajā laikā uzplauka slaveni senlatviešu pilskalni1.
Dobele un Bauska jau vēsturiski veidojušās par saimnieciskiem Zemgales centriem. 1561. gadā izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste, kuras administratīvais, politiskais un saimnieciskais centrs bija Jelgavas pilsēta. Arī nonākot Krievijas impērijas sastāvā 1795. gadā, Zemgale gan administratīvi, gan ekonomiski nezaudēja savu teritoriālo vienotību. Aizkraukles un Jēkabpils rajoni ir piedzīvojuši dažādas teritoriālās pārvērtības, kuras atstāja savu iespaidu uz to saimniecisko darbību.
Lielu ietekmi uz Zemgali atstāja Otrais Pasaules karš. Sekojošā periodā aizsākās liela PSRS bruņoto spēku dislokācija reģionā, kā arī paātrināta rūpniecības attīstība, kas veicināja strauju iedzīvotāju migrāciju no PSRS republikām.…
