Ūdeņi arī dabiskā stāvoklī var būt piesārņoti, t. i., tie var saturēt dažādu neorganisku un organisku vielu piejaukumu vai pat patogēnus organismus. Taču ūdeņu dabiskais piesārņojums parasti ir samērā vāji izteikts un epizodisks, tādēļ ar ūdeņu piesārņošanu, aizsardzību vai sanitārā stāvokļa uzlabošanu saprot antropogēno iedarbību un tās seku novēršanu. Tai pašā laikā atsevišķi pasākumi, kas tiek plānoti vai realizēti ūdeņu hidroloģiskā un hidroķīmiskā režīma uzlabošanai, paredz arī uzlabot ūdeņu neapmierinošo stāvokli, kas radies dažādu dabas faktoru ietekmē.
Ūdeņu piesārņošana kļuva par problēmu pagājušā gadsimta otrajā pusē.
Ūdens baseinu piesārņošana galvenokārt ar rūpniecības un sadzīves atkritumiem pēdējā laikā strauji palielinājusies visā pasaulē. Sevišķi stipri tiek piesārņotas upes.
Sārņus, kas atrodas notekūdeņos, iedala divās grupās: minerālsārņos un organiskos sārņos; pēdējos vēl iedala bioloģiskajos un bakteriālajos.
Minerālsārņus satur metalurģijas un mašīnbūvniecības uzņēmumu, kā arī naftas, naftas pārstrādes un kalnrūpniecības uzņēmumu notekūdeņi. Tie satur smiltis, māla un rūdas daļiņas, izdedžus, minerālsāļu, skābju un sārmu šķīdumus, minerāleļļas u. c.
Ūdens tiek piesārņots, ja vielas vai fizikāli apstākļi tādā pakāpē ietekmē ūdens kvalitāti, ka tiek ietekmēta tā ekosistēmas funkcionēšana, vai arī tiek ierobežotas ūdens izmantošanas iespējas konkrētajiem mērķiem.…