Dabisko upju, ezeru un citu ūdenstilpju ūdeņu ķīmisko sastāvu un kvalitāti nosaka daudzi konkrētās teritorijas fizioģeogrāfiskie apstākļi. Ūdens aprites cikla laikā tā kvalitāte ievērojami mainās. Lietus ūdens savāc no atmosfēras putekļus, sporas, baktērijas, dažādas gāzes, pisētu tuvumā – arī dūmus, sodrējus, toksiskās gāzes. Filtrējoties caur grunti, ūdens šķīdina neorganiskos minerālus, nelielā daudzumā – arī organiskās vielas. Visievērojamāko piesārņojumu ūdeņos tomēr ievada cilvēks. Rūpniecības, transporta un lauksaimniecības attīstība, jaunu teritoriju apgūšana, iedzīvotāju skaita pieaugums, pilsētu paplašināšanās – tā visa rezultātā aizvien jūtamāka kļūst cilvēka negatīvā ietekme uz apkārtējo vidi kopumā. Zinātnieki uzskata, ka Pasaules okeāna piesārņojums ir jau pārsniedzis bīstamo robežu un pēdējo 50 gadu laikā iznīcis ap tūkstoti dažādu dzīvnieku un augu sugu, kuras nekad vairs netiks atjaunotas.
Ūdens ir liela nacionāla bagātība, taču tā daudzums ir ierobežots, un tas ir jālieto saudzīgi. Dabas resursi, lai arī cik bagāti būdami, nav bezgalīgi. Nesaprātīgas, nesaudzīgas šo resursu izmantošanas dēļ tie var tikt noplicināti, kļūt izmantošanai nederīgi, izsīkt. Intensīvās izsmelšanas dēļ pēc 50 gadiem var izsīkt ne tikai pārtikā izmantojamās dabas veltes un enerģijas avoti, bet arī aptrūkties dzeramā ūdens.…
