1. Pirmajā acu uzmetienā ūdens pasaulē ir salīdzināms ar pasaules bagātību. Globālajā aspektā tā ir vairāk kā pietiekami; problēma ir tajā, ka dažas valstis to saņem ievērojami vairāk nekā citas. Gandrīz ceturtdaļa pasaules saldūdens piedāvājuma apjoma ir koncentrēts Baikāla ezerā, kurš ir izvietots mazapdzīvotajā Sibīrijā. Lielākās pasaules saldūdens upes ir: Amazone, Kongo, Misisipi, Zambezi, Jandzi. Starpība starp apgādāšanu ar ūdeni pa reģioniem un to iekšienē vēl stiprāk atspoguļo sadalījuma problēmu. Piemēram, Latīņamerikā, kur ir koncentrēts 31% pasaules saldūdens rezervju, uz vienu iedzīvotāju sanāk 12 reizes vairāk, nekā Dienvidaustrumu Āzijā. Dažās valstīs, tādās, kā Brazīlija un Kanāda, ūdens ir daudz vairāk, nekā viņi var to izmantot. Savukārt, citās valstīs, teiksim, Tuvajos Austrumos, tā ir ievērojami mazāk, nekā ir vajadzīgs. Jemenai, kura izjūt ūdens deficītu vai ūdens stresu (198 m3 ūdens gadā uz cilvēku), ir maz labuma no tā, ka Kanādā ūdens ir tik daudz, ka kaut vai laisties (90 tūkst. m3 uz cilvēku). Tieši tāpat ūdens stresu piedzīvojušiem Ķīnas un Indijas rajoniem nepaliek labāk no tā, ka Īrijas nodrošinājums ar ūdeni vairāk kā 300 reizes pārsniedz minimuma sliekšņa 1 700 m3 uz vienu iedzīvotāju. Faktiskais nodrošinājums ar ūdeni gada laikā ir atkarīgs ne tikai no izkritušo nokrišņu daudzuma, bet arī no ūdens rezervēm ūdens krātuvēs, upju noteces apjomiem un gruntsūdeņu rezervju papildinājuma.
Uz šodienu aptuveni 700 milj. cilvēku 43 valstīs dzīvo apstākļos zemākos par ūdens stresa slieksni. Pie gada nodrošinājuma ar ūdeni, kurš vidēji ir vienāds ar 1200 m3 uz cilvēku, Tuvie Austrumi ir pasaules reģions, kurš visvairāk izjūt ūdens stresu; tikai Irāka, Irāna, Libāna un Turcija atrodas augstāk par šo slieksni. Palestīnieši, it īpaši tie, kuri dzīvo Gazas sektorā, izjūt ūdens deficītu, vienu no visstiprākajiem pasaulē – viņiem iznāk aptuveni 320 m3 ūdens uz cilvēku. …
