Ezeru iedalījums.
Ezeri savā vēsturiskajā attīstībā mainās no tīrām, ar barības vielām nabagām un mazproduktīvām ūdenstilpēm par ļoti produktīviem, bet sliktas ūdens kvalitātes baseiniem. Laika gaitā mainās ezeru bioloģiskās īpašības. Pēc ūdens krāsas ezeri tiek iedalīti dzidrūdens un brūnūdens ezeros. Atkarībā no barības vielu daudzuma tajos un izmantošanas iespējām izdalīti 3 tipi: oligotrofais, eitrofais un distrofais.
Oligotrofi ezeri – ezeri ar dzidru ūdeni un zemu pirmprodukcijas daudzumu, tajos ir zems organisko vielu saturs, zema bioloģiskā produktivitāte, augsts skābekļa saturs ūdenī, augsta bioloģiskā daudzveidība ūdeņos, bet zema dzīvo organismu kopējā masa. Par pirmprodukciju sauc ezera spēju ražot organiskās vielas. Ja ezera ūdens dzidrs, augājs nabadzīgs – ezera pirmprodukcija zema, turpretī ezeriem ar zaļu ūdeni, leknu augāju pirmprodukcija ir augsta.
Eitrofi ezeri – ezeri ar augstu pirmprodukcijas līmeni, ūdens ir tumšs, tajā daudz peldošu dūņu daļiņu.
Distrofi ezeri – ezeri ar augstu humusvielu daudzumu un zemu pirmprodukciju.
Šo klasifikāciju trijos pamattipos izmanto visā pasaulē. Taču katra šī pamattipa ietvaros vēl var būt diezgan liela daudzveidība, tādēļ ikdienā lieto vēl citus ezeru tipu nosaukumus.
Izšķir mezotrofus ezerus – strapstadiju staro oligotrofiem un mezotrofiem ezeriem, hipereitrofus ezerus, kas ir piesārņoti eitrofi ezeri, diseitrofus ezerus, kuros apvienojušās distrofu un eitrofu ezeru īpašības, un hāru ezerus – tie ir ezeri ar dzidru ūdeni, kuru grunti sedz bieza mieturaļģu (hāru) sega.
…
