Una lex - una iustitia omnibus. Viens likums - viena taisnība visiem. Teiciena atspoguļojums Latvijas Republikas Satversmē

Cilvēku tieksme pēc vienlīdzības un līdztiesības atspoguļojas likumos – tiesību aktos. Mūsdienu demokrātiskajā pasaulē tiek uzskatīts, ka visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības neatkarīgi no dzimuma, rases, izcelsmes u.tml.
Nepieciešamība pēc noteiktiem kopējiem uzvedības noteikumiem pastāv tikpat ilgi, cik sabiedrība. Tā kā cilvēki nav vienādi – ir stiprāki un vājāki, gudrāki un mazāk attīstīti indivīdi – un pastāv objektīvas dzimumu atšķirības un paaudžu nevienlīdzība, tad, lai novērstu vardarbību, jau ļoti senos laikos radās nerakstīti uzvedības un tiesību noteikumi. Tos mēdza saukt par paražu tiesībām, kas balstījās ticībā un aizspriedumos, nevis racionālā pašapziņā. Raksturīgākās paražu tiesību iezīmes, kas ļauj tās uzskatīt par tiesībām mūsdienu izpratnē, ir šādas:
Tās ir visai sabiedrībai kopēji uzvedības noteikumi;
Par to pārkāpumu ir paredzēti noteikti sodi;
Tām piemīt leģitimitāte, t.i., tās ievēro visa sabiedrība.

1.1.Cilvēktiesības.

Cilvēktiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu (indivīdu grupām); tās nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts, to institūciju un amatpersonu izdarītajiem pārkāpumiem.
Cilvēktiesības ir īpaša tiesību joma. Tās ir ieguvušas tiesību statusu tikai pēc Otrā pasaules kara, kad, veidojot jaunu starptautisku attiecību sistēmu, valstis vienojās par ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanu un tajā pausto principu respektēšanu.…