Uzmanība – psihes izvēlēta virzība un koncentrēšanās attiecīgā laika brīdī uz kādu fizisku reālu objektu (reālu notikumu, priekšmetu, tā īpašību) vai ideālu objektu (pārdzīvojumu, otrreizēju veidolu, spriedumu u.c.).
Uzmanība pilda svarīgas cilvēka uzvedības organizācijas un izziņas aktivitātes funkcijas, pateicoties kurām ir iespējama visbūtiskākās informācijas atlase un pārstrāde, operatīva orientēšanās apkārtējas vides pārmaiņās un psihes resursu koncentrācija nozīmīgu mērķu sasniegšanā.
Uzmanība psiholoģijā tiek aplūkota kā universāla psihiska parādība un saprasta kā apziņas koncentrēšanās psihiska funkcija.
Galvenie uzmanības raksturojumi, tādi kā apjoms, noturība, koncentrācija, sadalījums, pārslēgšanās, tiek novērtēti tikai eksperimentāli un realitātē netiek atšķirti.
Galvenie uzmanības veidi: tīšā (patvaļīgā), netīšā (nevilšā), pēctīšā, ārējā un iekšējā, kolektīvā, grupveida un individuālā.
Netīšā uzmanība – tā ir apziņas koncentrēšanās uz objektu, ko nosaka šā objekta kā kairinātāja īpatnība. Piemīt pasīvs raksturs, jo nav nepieciešama subjekta gribas piepūle. Spēcīgs kairinātājs, kas darbojas uz citu kairinātāju fona, pievērš cilvēka uzmanību. Uzmanību rada kairinātāj darbības sākums un pārtraukšana. Netīšo uzmanību izraisa priekšmeti, kas izziņas procesā rada spilgtu emocionālo toni (piemēram, piesātinātas krāsas, melodiskas skaņas, patīkamas smaržas).
Tīšā uzmanība – ir apzināti regulēta koncentrēšanās uz objektu, ko rada darbības nosacījumi. Nepieciešama gribas piepūle.
…
