Galvenā finansu vadīšanas problēma ir racionālas līdzekļu avotu struktūras veidošana, lai varētu finansēt vajadzīgos izdevumu apjomus un nodrošinātu vēlamo ienākumu līmeni.
Līdzekļu avotu struktūras noteikšana ir cieši saistīta ar uzņemuma dividenžu politiku. Šī saikne izpaužās tādejādi, ka pašu līdzekļu pietiekamas rentabilitātes un augsta dividenžu līmeņa sasniegšana ir atkarīga no līdzekļu avotu struktūras, savukārt uzņēmuma iespējas veidot kapitāla struktūru ir atkarīgas no pašu līdzekļu tīrās rentabilitātes un peļņas sadales normas dividendēs. Ja pašu līdzekļu rentabilitāte ir augsta, tad var atstāt vairāk nesadalītas peļņas uzņēmuma rīcībā. Tādejādi ārējā finansēšana uz uzņēmumu un akciju emisijas rēķina un iekšējā finansēšana uz nesadalītās peļņas rēķina ir savstarpēji cieši saistītas. Tas nenozīmē, ka tās ir savstarpēji aizvietojamas. Tā, piemēram, ārējā parādu finansēšana nekādā ziņā nevar pašu līdzekļu piesaistīšanu un izmantošanu. Tikai pietiekams pašu līdzekļu apjoms var nodrošināt uzņēmuma attīstību un nostiprināt tā neatkarību, un liecināt par akcionāru uzņemšanos dalīt uzņēmuma risku un vairot partneru, klientu, piegādātāju un kreditoru uzticību.
Tieša kapitāla ieguldīšana uzņēmuma stratēģisko vajadzību finansēšanai ar pašu līdzekļiem ir nozīmīgs faktors savstarpējās finansu attiecībās tirgus darbinieku vidū.
Tajā pašā laikā nedrīkst noniecināt arī aizņemto lidzekļu lomuuzņēmuma darbībā. Aizņēmumi samazina akcionāru risku, bet saasinakonfliktu akcionāru un kreditoru starpā. Savukār akcionāru un uzņēmuma vadības starpā ir interešu konflikts, kurš balstās uz neviennozīmīgu attieksmi pret uzņēmuma īpašumu.
Pirmkārt – uzņēmuma vadītāji ir ieinteresēti, lai pieaugtu viņu labklājība – alga privilēģijas utt., bet tas nesaskanēs ar akcionāru pamatinteresēm.
Otrkārt – saistot savu likteni ar uzņēmumu, ieguldot tajā savu cilvēcisko kapitālu, vadītāji ir jūtīgāki pret uzņēmuma ienakumu izmaiņām nekā akcionāri. Tāpēc uzņēmuma menedžeri parasti izvēlas mazāk riskantus, bet arī mazāk rentablus projektus, kuri neattaisno akcionāru cerības gūt paaugstinātas dividendes.
Treškārt – vadītāju redzesloks ierobežojas ar viņu atrašanās laiku uzņēmumā, tāpēc viņi dod priekšroku īstermiņa projektiem, nevis uzņēmuma ilgtermiņa stratēģijai.
Tomēr tirgus ekonomikā darbojās šo pretrunu izlīgšanas mehānisms, piemēram, uzskaites sistēma, audits u.c., kas atvieglo akcionāriem uzņēmuma darbības kontroli. Akcionāri, piemēram, var ar savām balsstiesībām noraidī nevēlamus administrācijas lēmumus.
Akcionāru un kreditoru konflikta pamatā ir dividenžu politika uzņēmumā. Dividenžu palielināšana uz nesadalītas peļņas rēķina samazinās pašu kapitālu salīdzinājumā ar aizņemto kapitālu un izraisīs jaunu kreditoru piesaistīšanu vai priekšrocību akciju izlaidē. Tas palielinās baņķieru risku un radīs sava veida aizdevumu devalvāciju.
Otrs iemesls āim konfliktam saistīts ar to, ka pārāk augsts uzņēmuma parādu līmenis izraisa paaogstinātu baņķieru risku. Tādā situācijā akcionāri izvēlas visriskantākos projektus, bet kreditorus tas neapmierina.…
