Vācu mācītāji kā pedagoģiskās domas attīstības veicinātāji Latvijā 17.gadsimtā

Lai labāk varētu izprast pedagoģisko domu Latvijā 17. gadsimtā ir mazliet jāpalūkojas atpakaļ vēsturē, tā laika aktualitātēs un dzīves norisēs. 17, gadsimtā bija zudusi Latvijas reģionu politiskā vienotība. Valstiskā norobežošanās lielā mērā vērojama arī literatūras un pedagoģiskās domas attīstības procesos. Tas īpaši sakāms par Latgali, kuru divus gadsimtus (līdz 1772. g.) pārvaldīja katoliskā Polija, savukārt pēc pievienošanas Krievi­jai tautas uzticība katoļticībai glāba Latgali no rusifikācijas.
Turpretim Kurzemes - Zemgales hercogiste, kas 17. g.s. pieredzēja īpašu pacēlumu, atstājusi paliekošu nozīmi arī latviešu literatūras attīstībā, valodas normēšanā un pedagoģiskās domas virzībā.(G. Mancelis, K. Firckers, H, Ādolfijs u. c.).
Vidzeme pēc Altmarkas pamiera (1629) tika oficiāli atzīta par Zvied­rijas īpašumu, taču vairāku apsvērumu dēļ tomēr nekļuva par jaunu Zviedrijas apgabalu, bet saglabāja relatīvu neatkarību. Nākamais kara vilnis (1654—1660) atstāja kaujās nopostītu un arī mērī izmirušu zemi. Vairāk nekā puse visu zviedru Vidzemes zemnieku sētu palika tukšas. Tik ārkārtīgi sarukušais iedzīvotāju skaits sekmēja arvien lielāku zem­nieku piesaistīšanu muižu zemei. Tomēr zviedru valdība vairāk nekā vietējā muižniecība aizstāvēja zemniecības intereses.…