JĒDZIENA „VALDĪJUMS”VĒSTURISKĀ
IZPRATNE UN SKAIDROJUMS
LR CL 875.-877.p. nosaka, ka valdījums ir tiesībām atbilstoša faktiska vara pār lietu. Valdītājs ir fakts, nevis tiesības. Ja valdītājs nav viena un tā pati persona, viņu starpā var pastāvēt strīds.
Valdījums, ko realizē nevis īpašnieks, bet kāda cita persona, ir nenormāla parādība, kas jānovērš. Līdzīgs stāvoklis var būt arī valdītājam. Tādēļ valdījums ir faktisks stāvoklis, kas nevar turpināties neierobežoti ilgi. Romiešu tiesībās valdījums neietilpst lietu tiesību sadaļā, bet ir apskatīts kā atsevišķs institūts.”
Kā jēdziens valdījums tika definēts senajās romiešu tiesībās.”... citos likumdošanas aktos Eiropā un kādas bija jēdziena „valdījums” sasaistē ar jēdzienu „īpašums”.
Romiešu tiesību zinātnē bija populārs izteiciens: nihil commune habet possessio cum proprietatis – nav nekā kopīga starp valdījumu un īpašumu.
Valdījums romiešu tiesībās attīstījās pateicoties ļoti formālai īpašuma iegūšanas procedūrai, kam dažkārt varēja būt ļoti nopietnas sekas – sakarā ar formāliem trūkumiem īpašuma tiesībās uz ieguvēju varēja nepāriet. Tādā gadījumā „īsto” īpašuma tiesību aizstāj tā saucamais „bonitārais īpašums”, kam ir visas civillikumā ietvertās valdījuma pazīmes – attieksme pret lietu kā pret savu, faktiskās varas iegūšanu pār lietu u.t.t.”
Šīs seno romiešu tiesību atsauces var atrast arī CL, kur 882.p. nosaka, ka „... nekustāma īpašuma varā ņemšana notiek ne vien, kad ieguvējs ieiet tajā, bet arī kad nodevējs uz to tikai norāda, ja pie tam nav nekādu šķēršļu ieiet šajā nekustāmajā īpašumā.”…
