Jautājums par valsts varas reālajiem uzdevumiem noved mūs tieši pie jautājuma par valsts varas funkcijām. Vispārīgi “funkcija” ir kāda organismam nepieciešama darbība, ko veic kāds orgāns vai vairāki orgāni kopā. Lietojot šo pašu funkcijas jēdzienu valstī, varētu teikt, ka valsts varas funkcija ir valstij nepieciešama darbība, ko veic kāds valsts varas orgāns vai vairāki orgāni kopā. K. Dišlers 1932. gadā savā grāmatā “Tautu pašnoteikšanās principa tiesiskais saturs” ir devis šādu valsts varas funkciju definīciju: “valsts varas funkcija ir kāda likumīga valsts varas orgāna darbība kāda noteikta likumīga valsts uzdevuma veikšanai”.
Tā kā valsts uzdevumu veikšanai tiek izlietota daļa no organizētās tautas līdzekļiem un spējām, un tā kā tiesība rīkoties ar šo organizētas tautas kopēju enerģiju izpaužas valsts varā, tad arī katra valsts funkcija ir saistīta ar varu, proti, ar tiesību izlietot funkcijas realizēšanai nepieciešamos līdzekļus no kopējā organizētas tautas līdzekļu krājuma. Tāpēc funkcija, kas no socioloģiskā viedokļa ir tikai sabiedriska jeb valsts funkcija, no juridiskā viedokļa, vismaz tiesiskā valstī, ir valsts varas funkcija. Jāsaka arī, ka valsts funkcija bez varas nemaz nav iedomājama, jo neviens valsts uzdevums nevar tikt veikts bez attiecīgiem līdzekļiem, un tiesība lietot šos līdzekļus jau ir vara. Daudzreiz pie tam nav redzami nekādi varas atribūti, tādā ziņā, ka netiek dotas nekādas saistošas pavēles un netiek lietoti spaidi, bet tiek ar valsts līdzekļiem darīts pozitīvs kultūras darbs un apmierinātas tautas vajadzības. Piemēram, valsts skola, valsts bibliotēka vai muzejs, valsts statistikas birojs, meteoroloģiskā stacija, slimnīca u. tml. neparāda nekādu varu spaidu pielietošanas nozīmē, bet visur te ir darīšana ar tiesību lietot valsts līdzekļus likumīgo valsts uzdevumu veikšanai. Tāpēc varam runāt par valsts varas funkcijām arī valsts kulturālās darbības laukā.
Katra valsts varas orgāna pilnvaras ir noteiktas Satversmē vai kādā likumā, un elektorāts vai parlaments, ievēlot kādu valsts varas orgānu, izpilda tikai likumā noteiktu funkciju.
Valsts uzdevumi tagadējās kultūras valstīs ir plaši un dažādi, tāpēc tagadējām valstīm ir attīstīta valsts orgānu sistēma, plaši izveidots iestāžu un darbinieku aparāts, kas uz likuma pamata un likuma robežās veic daudzos un dažādos uzdevumus. Tāpēc saprotams, ka arī reālo valsts varas funkciju, kā noteiktiem valsts uzdevumiem veltītu darbības veidu, ir ļoti daudz, tomēr valststiesību zinātne jautājumam par valsts varas funkcijām nav piegriezusi daudz vērības. K. Dišlers šo jautājumu apskatījis 1924. gada darbā “Latvijas valsts varas organi un viņu funkcijas” , un raksta, ka plašāku valsts varas funkciju analīzi iepriekš atradis tikai angļu valststiesībnieka R.M.Mak-Aivera (MacIver) darbā “The Modern State” (pirmais izdevums 1926. gadā). Vispārējā valststiesību teorijā mācība par valsts varas funkcijām vēl vienmēr balstās uz pazīstamo Monteskjē teoriju par valsts varas dalīšanu, kas dota viņa “Esprit des lois” 11. grāmatas 6. nodaļā. Monteskjē teorijā ir minētas leģislātīvā, eksekutīvā un jurisdiktīvā funkcijas. Monteskjē stādīja sev par mērķi noskaidrot, kādā valsts iekārtā vislabāk var tikt nodrošināta pilsoņu brīvība. Saskaņā ar šo mērķi viņš arī piegrieza vērību tikai tām valsts varas funkcijām, kurām ir noteicēja nozīme, apspriežot vai nodrošinot pilsoņu brīvības, un šīs funkcijas ir: leģislātīvā, jurisdiktīvā un administratīvā jeb izpildu varas funkcija. Šī teorija ir gan tikusi arī kritizēta, daži vēlākie valsts tiesībnieki mēģinājuši to arī papildināt, tomēr visumā Monteskjē teorija vēl arvien tiek ieskatīta par konstitucionālisma doktrīnas stūra akmeni. Vienīgais grozījums, ko vēlākā teorija ir ienesusi Monteskjē mācībā, ir tas, ka – atzīstot valsts varas vienību – modernā valsts teorija nerunā vairs par valsts varas dalīšanu vai par trim atsevišķām valsts varām, bet par trim galvenajām valsts varas funkcijām – likumdevēja vara, izpildu vara, tiesu vara.
Ir viegli saprotams, ka valsts funkciju daudzums nav visās valstīs vienāds, bet atkarīgs no valsts uzdevumiem, kas valstīs uz dažādām attīstības pakāpēm ir ļoti dažāds: primitīvajās valstīs uzdevumu ir maz, un tie ir vienkārši, bet kulturāli attīstītās valstīs uzdevumu ir daudz, un tie ir komplicēti.
…
