Valstij, kā teritoriālai sabiedrības organizēšanās formai, ir arī vairākas funkcijas, kas iedalās iekšējajās un ārējajās. Paši nosaukumi jau liecina, ka iekšējās funkcijas attiecas uz valsts iekšējām lietām, bet ārējās - uz valsts ārlietām un attiecībām ar citām valstīm.
Iekšējās funkcijas:
1)Drošības un likumības garantēšana - tas nozīmē, ka valstij jānodrošina drošība un pieņemto likumu ievērošana tās teritorijā.
2)Valsts ekonomiskā pamata aizsargāšana - valsts nevar pastāvēt bez ekonomikas, tāpēc tai jāaizsargā savs ekonomiskais pamats un jānodrošina ekonomikas attīstība, kas ir pamats iedzīvotāju labklājībai.
3)Sociālo konfliktu risināšana - demokrātiskā iekārtā valstij jānodrošina visu sociālo grupu vienlīdzīgas tiesības un iespējas dzīvot labklājībā. Valstij jāsabalansē likumdošana tā, lai nerastos konflikti sociālo grupu starpā, bet esošie konflikti atrisinātos.
4)Etnisko grupu attiecību noregulēšana - valstij jāregulē attiecības dažādu etnisko grupu starpā tā, lai to starpā nerastos konflikti, bet pamattautībām būtu garantētas to likumīgās tiesības.
5)Demogrāfisko procesu regulēšana - valstij jārūpējas, lai demogrāfiskie procesi valstī norisinātos atbilstoši sabiedrības interesēm.
6)Izglītības un kultūras attīstīšana - bez izglītības un kultūras valstij nav nākotnes, jo arī nākamajām paaudzēm jābūt izglītotām un kulturālām, citādi šai valstij nav paredzams ilgs mūžs, tāpēc valstij jāattīsta kultūra, izglītība un zinātne.…