Mišels Fuko dzimis 1926. gadā ķirurga ģimenē. Fašistu okupācijas laikā beidzis skolu. Pēc kara beigām turpina studijas Parīzē. Pēc draugu atmiņām, viņš izrāda dzīvo interesi par visiem mākslas veidiem, tomēr visvairāk viņu interesē psiholoģija.
Vēlāk, pabeidzis savas studijas, Fuko ieņem asistenta vietu Lilles Universitātē. Kopš 1950 gadiem Fuko strādā pie tādām disciplīnām kā psiholoģija un psihopatoloģija .Viņa darbs
“ Ārprāta vēsture” uzreiz padarīja Fuko par slaveno autoru. Fuko pārtulko franču valodā Kanta sacerējumu “Antropoloģija” izskatot to ļoti pragmātiski. Uzrakstot apjomīgo priekšvārdu, ko kopā ar pētījumiem par ārprātu iekļauj savā disertācijā.
Piecdesmitajos gados Fuko strādā par psihologu Svētas Annas psihiatriskajā slimnīcā Parīzē, vēlāk viņš piekrīt lasīt lekcijas Šveicē un pēc tam Varšavā.
1963. gadā iznāk pasaulē “Klīnikas dzimšana” , kas būtībā ir veltīta medicīnas racionalitātes izprašanai. Nevar runāt par racionalitāti un prātu vispārēji, uzskata Fuko, runa vienmēr ir jābūt par vēsturiski konkrētu prātu un vēsturiski konkrētu racionalitāti.
1965. gadā Fuko pārvācās Tunisijā. 1966. gadā iznāk darbs “Vārdi un lietas”,. Viena gada posmā tika izdots divdesmit tūkstošu šī darba eksemplāru, kas ir satriecoši filozofiskajam sacerējumam. Kritiķi uzreiz pieskaitīja Fuko pie struktūrralistiem.
1967.gadā iznāk “ Zināšanu arheoloģija”. Savu metodi Fuko piemēroja “arheoloģiskajā” seksualitātes aprakstā “ Zinātgribā”. Šājā darbā Fuko vēršas pie problēmas kas ir saistītas ar varas attiecībām.
Vēlāk Fuko kļūst par vienu no dibinātajiem organizācijā, kura nodarbojās ar palīdzības sniegšanu ieslodzītājiem. Darbs “Uzraudzīt un sodīt”, bija veltīts cietuma rašanās vēsturei un varas attiecību funkcionēšanai cietumā un ārpus tās.
1984. gadā iznāk “Patiku izmantošana” un “Rūpes par patību”, kur viņš izskatīja pareju no antīkas pasaules pie kristietības. Fuko uzskata, ka antīkajā pasaulē tikumiskā ideāla pamats bija nevis formālā vispārēja norma, bet individuālā personiskā pozīcija.
…
