Vardarbīgie noziegumi veido īpašu noziegumu grupu, jo tie tiek vērsti pret personu brīvību un veselību, un tie veido lielu daļu no visiem valstī reģistrētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, līdz ar to, uzskatu, ka ir svarīgi pētīt un dot to kriminoloģisko raksturojumu, lai varētu konstatēt un izprast vardarbīgās noziedzības cēloņus, kas, savukārt, varētu palīdzēt vardarbīgās noziedzības profilaktisko pasākumu izstrādi un organizēšanu. Manuprāt, ļoti nopietns jautājums, par kuru ir īpaši jārunā šīs tēmas ietvaros, ir nepilngadīgo vardarbīgā noziedzība, jo tai ir tendence palielināties. Ir svarīgi meklēt un analizēt nepilngadīgo vardarbīgās noziedzības cēloņus, tādējādi rodot reālus risinājumus to novēršanai. Šie iepriekš minētie jautājumi tiks apskatīti referāta izklāsta daļā.
Vardarbīgai uzvedĪbai ir daudz definīciju, jo tās ir pretrunīgas, tomēr visas paredz, ka vardarbība ir saistīta ar spēka lietošanu vai draudiem to lietot (no noziedznieka puses) pret upuri.
Vardarbība ir līdzeklis noteikta noziedzīga mērķa sasniegšanai, kas pēc savas intensitātes var būt saistīta gan ar fizisku sāpju sagādāšanu vai miesas bojājumu nodarīšanu, gan arī bez fizisku sāpju nodarīšanas, piemēram, personas sasiešana un ievietošana noslēgtā telpā.
Vardarbīgie noziegumi veido īpašu noziegumu grupu, jo tie tiek vērsti pret personu brīvību un veselību.Vardarbīgie noziegumi ir saistiti ar spēka lietošanu pret upuri.
Latvijas Republikas Krimināllikums definē vardarbīgo noziegumu veidus un katru no tiem raksturo atsevišķas pazimes. Izšķir vairākus vardarbīgo noziegumu veidus un tie ir sekojoši:
1) slepkavība;
2) miesas bojājumi;
3) izvarošana;
4) uzbrukurns;
5) laupīšana.
Latvijas Republikas pirmsokupācijas posmā ar vardarbību saistīto noziegumu skaits strauji pieauga. Tā 1935.gadā tika reģistrētas 192 nonāvēšanas, bet 1938.gadā – jau 337 nonāvēšanas. Arī citu noziegumu skaitam iepriekš minētajā laika posmā bija tendence palielināties, Tā, piemēram, miesas bojājumu skaits no 1935.gada līdz 1938.gadam palielinājās par 362 gadījumiem.
Padomju laikā tika deklarēts, ka noziegumu līmenis strauji samazinas un, ka komunismā noziedzība izzudīs pati no sevis, taču tagad mēs zinām, ka padomju tiesībaizsardzības sistēmas paziņojumi bija pretrunā ar reālo dzīves situāciju, jo reālais noziedzības līmenis nevienā atskaitē neparādījās unstrauji pieauga noziedzības latentitāte.
Deviņdesmito gadu sākumā līdz ar pārmaiņām ekonomikā un politikā bija vērojamas izmaiņas arī kopējā noziedzības statistikā. Savu augstāko līmeni deviņdesmitajos gados noziedzība sasniedza 1992.gadā, bet tieši vardarbīgie noziegumi -1993.gadā, kad 32 491 noziegums tika kvalificēts kā smags (kopā pavisam tika reģistrēti 528 85 noziegumi). 1993.gadā tika reģistrētas 489 slepkavības; 725 - smagi miesas bojājumu nodarīšanas gadījumi; 1 177 – laupīšanas; 130 – izvarošanu. Turpmākajos gados smago noziegumu līmenis samazinājās, tomēr to īpatsvars visu šo laiku saglabājās lielāks par pusi no kopējā noziegumu skaita.…
