V. Kandinskis, kurš Pirmā pasaules kara laikā Krievijā bija iepazinies ar konstruktīvismu, atgriezies Vācijā bija viens no impulsiem abstrakcionisma virzienam glezniecībā. Abstraktā māksla rāda formas, kas neatspoguļo apkārtējās pasaules priekšmetus. V. Kandinskim abstrakcijas atklāsme nākusi kā iekšēja, pārdomāta filozofiska un emocionāla nepieciešamība, ko bagātinājuši ceļojumu iespaidi un politiskais konteksts. Būdams nabistu, fovisma, ekspresionisma un agrā kubisma laikabiedrs V. Kandinskis aizgūst no tiem zināmus elementus, kas dažkārt robežojas ar abstrakciju un apvieno tos ar savu pieredzi. Abstraktajā mākslā valda uzskats, kas raksturojis arī V. Kandinska daiļradi, proti, tādas realitātes, kas nesaraujami saistīta ar formu, vairs nav.
1922. – 1933. gadam V. Kandinska daiļradē aizvien ir drosmīgi eksperimenti ar krāsām, kas tiek papildināta ar ģeometrisku elementu lietojumu. Šajā posmā vērojamas vēsas krāsu harmonijas un apļa, kā simboliska pilnības atveidojuma lietojums. „Septītā Kompozīcija” ir būtisks mākslinieka Veimāras perioda darbs. Līdzās konceptuāliem darbiem mākslinieks radīja tādas kā fantāzijas pārbagātas „mazas pasaules” un sablīvētus, intīmus darbus, tādus kā „Mazs sapnis iekš sarkana”.
Mākslinieka daiļrades vēlīno posmu varētu raksturot kā savdabīgas krāsu miglas dzimšanu. V. Kandinskis sāk eksperimentēt gan ar gaismēnām, gan gleznojuma tehniku, pievienojot krāsām grunti vai smilti, tādējādi radot īpašu faktūru un negaidītu efektu. Parīzes okupācijas laikā mākslinieks palika šai pilsētai uzticīgs. Viņš dzīvoja un gleznoja viens, jo bija izolēts no saviem ārzemju kolēģiem un domubiedriem. Mākslinieks ir attālināts no vēsā romantisma un šī posma darbos saskatāma abstrakcija un konkrētums visā pilnībā. Darbs „Debeszils” (1940.) ir viens no šī perioda paraugiem, kas atklāj V. Kandinska daiļradi kā „Patiešām gleznainu pasaku”, atklājot mākslinieka fantāzijas lidojumu.
…
